Runa ir par lēmumu Krievijas sankciju skartajiem lauksaimniekiem un pārtikas ražotājiem palīdzēt ar kredītprocentu dzēšanu, nodokļu brīvdienām un papildu piecu miljonu eiro piešķiršanu jaunu eksporta tirgu apguvei. Izklausās labi, ja raugās nākotnes kontekstā, tomēr neglābj tos, kas finansiālās sprukās ir iekļuvuši jau patlaban un, iespējams, būs spiesti savu darbību pārtraukt. Ne tuvu nepretendējot uz pilnīgu izpratni lauksaimniecības nozares procesos, gribētos vērst uzmanību uz atsevišķām niansēm Latvijas tautsaimniecības attīstības kontekstā. Viena no tām ir augošā nozīme valsts ekonomikas struktūrā. Šā gada pirmajā ceturksnī (par otro vēl oficiāli dati nav pieejami) lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozare Latvijas valsts iekšzemes kopprodukta struktūrā veidoja 4,9%, kas bija par 0,2 procentpunktiem vairāk nekā pirms gada un ir teju divas reizes vairāk nekā pirms sešiem gadiem, kad atradāmies tā dēvēto trekno gadu pīķī. Otra lieta ir saistīta ar ietekmi uz valsts ekonomiskās izaugsmes tempu. Lai arī pieminēto nepilnu piecu procentu īpatsvars kādam var nešķist pietiekams, lauksaimniecības nozare ir viena no tām, kurā kopumā ir vērojams kāpums, kas sevišķi svarīgi ir tāpēc, ka kopējie ekonomikas izaugsmes tempi bremzējas un pieaugums rūpniecībā faktiski ir apstājies. Pirmajā ceturksnī lauksaimniecības nozarēs vērojamais pieaugums salīdzinājumā ar atbilstošu laika periodu pērn bija 6,5%, kas ir gandrīz divas ar pusi reizes straujāk nekā tautsaimniecībā kopumā.
Tādējādi, runājot par atbalstu lauksaimniecības nozarei, ir jāraugās nedaudz plašāk nekā tikai no budžeta deficīta skaitļu viedokļa. Būtiskāka atbalsta sniegšana lauksaimniekiem, visticamāk, ilgtermiņā dos lielāku atdevi nekā ja nozare tiks atstāta nīkuļošanai un, piemēram, piena nozares atjaunošanai būs nepieciešami nozares speciālistu nosauktie pieci seši gadi. Ir jāņem vērā, ka pašreizējās negācijas Eiropas pārtikas nozarē nebūs mūžīgas un ir pat ļoti ticams, ka straujš inflācijas palielinājums Krievijā šīs valsts amatpersonām skatījumu par pārtikas importa aizliegumu var likt mainīt agrāk par vienu gadu, kas pagaidām noteikts kā embargo termiņš. Saistībā ar to ir ļoti ticams, ka budžeta deficīta palielināšana, lai ar papildu naudas injekcijām uzturētu lauksaimniecības nozari, valsts makam galu galā dos lielāku atdevi nekā nepietiekams atbalsts vai situācijas atstāšana pašplūsmā. Protams, arī pārtikas nozarei nevajadzētu snaust un gaidīt mūžīgu atbalstu, bet gan meklēt iespējas jaunos tirgos. Viens piemērs varētu būt Aizkaukāza reģions, kā rāda statistika, piemēram, uz ekonomiski augošo Azerbaidžānu tiek eksportēti gan piena, gan zivju izstrādājumi, bet apjomi šķiet pamazi, lai arī iedzīvotāju skaits tur ir apmēram pusotru reizi lielāks nekā Baltijā kopumā.