Galvenā ES problēma šajā gadījumā ir, ka pat Savienotajām Valstīm, nemaz nepieminot Krieviju, nav skaidrs, ar ko runāt un par ko runāt ar nosacīto Briseli. Sākotnējās sarunas starp ASV un Krieviju ir paredzētas nosacītā formātā 2+2 (starp ārlietu un aizsardzības jomu pārstāvjiem) un, ja ļoti vienkāršoti, tad notiks par to, kādu bruņojumu un armijas vienības abas lielvaras ir gatavas izvietot tajās vai citās Eiropas vietās vai aizvākt no tām. Kā arī par ģeopolitiskās ietekmes zonām, relatīvi neitrālām teritorijām un vēl virkni citu ar lielvaru konfrontāciju saistītu jautājumu.
Nedaudz vēlāk ir paredzētas vēl divas tikšanās – attiecīgi formātos NATO un Krievija, kā arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO) un Krievija. Un ja ar Ziemeļatlantijas aliansi, kas ir ASV izveidota un ASV iespējās balstīta struktūra, perspektīvā vēl ir iespējamas sarunas par drošības jautājumiem (vai vismaz – tādas ir iespējamas ar alianses vadošajām Eiropas valstīm, pirmām kārtām jau Lielbritāniju, Franciju un Vāciju), tad EDSO, kuras reālās iespējas aprobežojas ar politisku deklarāciju izsludināšanu, loma nevienam nav skaidra. Šī organizācija acīm redzami ir iesaistīta, galvenokārt vadoties pēc principa, ka ikvienai no valstīm, kuras tieši vai netieši skar sarunas, ir jānodrošina vismaz kāda līdzdalības ilūzija.
ES loma visā iepriekšminētajā, raugoties no lielvaru skatu punkta, ir apmēram tāda pati kā EDSO loma. Maskava ar Briseli var apmainīties savstarpēji izslēdzošiem viedokļiem, kamēr Vašingtona – solīt, ka eiropieši netiks aizmirsti, taču reālas sarunas risināt nav ar ko, jo Briselei nav savu ģenerāļu ar reālām pilnvarām. Vienīgais veids, kā Briselei ietekmēt lielvaru sarunas, ir ar Eiropas NATO dalībvalstu starpniecību, kas ir gana komplicēti. Gan tāpēc, ka NATO dominējošā valsts ir ASV, par kuru prioritāti kļuvis Indijas un Klusā okeāna reģions (konfrontācija ar Ķīnu), gan tāpēc, ka alianses Eiropas valstu nacionālās intereses ir stipri atšķirīgas.
Rezultātā ES augstajam pārstāvim ārlietās un politiskajai Briselei neatliek nekas cits, kā dažādi atgādināt savām interesēm. Ņemot vērā, ka sarunu liktenis ir neskaidrs un iespējami visdažādākie pavērsieni, tas nav bezcerīgs solis. Tajā pašā laikā arī gadījumā, ja sarunas noslēgsies bez rezultātiem, neviens no jautājumiem, kurus bija paredzēts apspriest, no dienaskārtības nekur nepazudīs un agrāk vai vēlāk atkal parādīsies uz lielvaru sarunu galda. Lai pie tā tiktu aicināta arī Brisele, pēdējai ir nepieciešams savs reāls militārais potenciāls vai vismaz izlēmīgi soļi pretim tā radīšanai. Citu ceļu ģeopolitiskās ietekmes iegūšanai nav, un dažādas skaļas sabiedrisko attiecību iniciatīvas nepalīdzēs.