Tiešām var piekrist, ka nav īsti labi, ja jaunieši pēc pamatskolas paliek vidusskolā un bieži vien pēc tās absolvēšanas neturpina ne studijas augstskolā, ne iegūst profesiju profesionālās izglītības iestādēs. Tas ir stāsts par izniekotiem gadiem un resursiem.
Taču, pirms nākt klajā ar kādām "ašajām idejām", vajadzētu uzdot jautājumu – kāpēc tā ir? Proti, nevis sākt apkarot sekas, bet gan kaut mazliet iedziļināties cēloņos.
Un cēloņi ir acīmredzami. Pirmais – profesionālās izglītības zemais prestižs un pieejamība, salīdzinot ar vidusskolu, kā arī piedāvājuma šajā ziņā neatbilstība ne darba tirgus vajadzībām, ne arī vienlaikus jauniešu interesēm. Otrais, ar pirmo cieši saistītais – savlaicīgas profesionālās orientācijas iztrūkums, kā rezultātā, nonākot izglītības krustcelēs pēc 9. klases un nezinot, kurp tālāk doties, liela daļa skolēnu inerces pēc izvēlas vidusskolu.
Savukārt iemesls tam, ka liela daļa pēc skolas un vidusskolas neturpina studijas, varētu būt tas, ka līdzšinējais mācību process nav bijis tāds, kas raisa vēlmi turpināt apgūt zinības.
Protams, daudzu dzīves plānus ietekmē arī augstskolu studiju programmu piedāvājums, mācību izdevumi, kā arī iespēja, teiksim, celtniecībā vai transporta jomā, pietiekami labi nopelnīt tūlīt, bez papildu zinību apgūšanas. Vai emigrēt.
Vai šīs problēmas var atrisināt ar iestājeksāmeniem vidusskolā? Viennozīmīga atbilde – nē. Tas novestu vienīgi pie lielāka mazizglītotu un attiecīgi mazatalgotu iedzīvotāju īpatsvara. Bez profesijas, bez daudzmaz sakarīgas vispārējās izglītības. Vai tas ir tas, ko mums – sabiedrībai, valsts ekonomikai utt. – vajag?
Ir daudz runāts par izglītības reformu visos skolu līmeņos un arī augstskolās, taču uz tā fona profesionālā izglītība nez kāpēc vienmēr palikusi maliņā. Ir gan atsevišķi labie piemēri, ir profesionālās izglītības iestādes, kas dažādu jomu speciālistus sagatavo samērā labi, taču ir arī ļoti daudzas vietas, par kurām kādu jomu speciālistu sagatavošanas kontekstā varam runāt vien pagātnes izteiksmē.
Varbūt problēma tajā, ka valsts struktūras nezina, ko darīt ar profesionālo izglītību, bet bizness tālāk par vienkārši sadarbību prakses vietu nodrošināšanai nav aizdomājies? Proti, varbūt profesionālās izglītības lauciņš ir tas, kas varētu veiksmīgi darboties, privāti pārvaldīts? Un es te runāju nevis par atsevišķiem izņēmumiem, bet galveno pieeju. Tie ir tikai daži jautājumi, kas nāk prātā, domājot par šo jomu. Bet skaidrs, ka problēma ir un risinājums tai noteikti jāatrod. Taču kompleksi izvērtējot visus aspektus, nevis ļaujoties kādām mirkļa idejām.
Pareizaisjautājums
:)
Margarēta