Šī teritoriālā strīda vēsture sākās vēl 1965. gadā, kad Londona oficiāli nodibināja Britu Indijas okeāna teritoriju (BIOT), sastāvošu no salām, kurām pēc visas loģikas vajadzētu ietilpt paredzamo salu valstu – Maurīcijas un Šeišelu salu – sastāvā. Tostarp toreizējai Maurīcijas koloniālajai pašpārvaldei tika samaksāti trīs miljoni sterliņu mārciņu, kas būtībā bija kompensācija par nepieciešamību evakuēt Čagosu arhipelāgā iedzīvotājus, lai viņi netraucētu Djego Garsijas bāzes darbu.
Neatkarīgā Maurīcijā šādu teritorijas konfiscēšanu, protams, apstrīdēja, un tai bija plašs starptautiskais atbalsts, tajā skaitā ANO līmenī. Kamēr Šeišelu salām suverenitāte pār tām pienākošos BIOT daļu tika atgriezta drīz pēc neatkarības pasludināšanas 1976. gadā, Maurīcijas gadījumā strīds noslēdzās ar tai labvēlīgu ANO Starptautiskās tiesas spriedumu tikai 2019. gadā. Londona toreiz oficiāli paziņoja, ka atzīt to negrasās un no Čagosu arhipelāga neatteiksies.
Vienlaikus, neraugoties uz šiem paziņojumiem, 2022. gada novembrī tika sāktas slepenas sarunas, par kuru gaitā panākto vienošanos tad nupat tika paziņots. Visticamāk, sarunu sākšanos stimulēja Maurīcijas pieaugošā interese par attiecību ar Ķīnu nostiprināšanu. Var tikai minēt, vai tā bija patiesa vai arī salinieki to izmantoja kā ietekmes sviru uz Londonu. Ticamāks šķiet otrais variants, tostarp tāpēc, ka vairākums panāktās vienošanās detaļu publiski izpaustas netiek, taču gana ticami nesola neko labu Pekinai.
Uz šāda fona palikušie neatbildētie jautājumi (tostarp par BIOT nākotni – līdz ar arhipelāga nodošanu Maurīcijai šis administratīvais veidojums zaudē jēgu) ir mazsvarīgi. Svarīgāk ir, ka konkrētais gadījums kā minimums ir iedvesmojis virkni citu teritoriālo pretenziju pret Londonu, jo britu impērijas lauskas joprojām ir izkaisītas pa visu pasauli. (Zināmākās šādas teritorijas ir Gibraltārs un Folklendu/Malvinu salas, taču tas ne tuvu nav viss saraksts.) Attiecīgi būs interesanti vērot, kā Londona reaģēs uz šo situāciju.