Nožēlojami, ka budžeta veidošanas aplamību dēļ (ka pamatā politiskas vienošanās, nevis vajadzībās pamatota sistēma) Satversmes tiesai nu jākļūst par to "kaitnieku", kas apdraud nākamā gada valsts budžetu, politiķu priekšvēlēšanu solījumu izpildi, nodokļu reformu, varbūt pat arī valdības stabilitāti. Bet izskatās, ka tiem, kas iestājas sabiedrības vismazāk nodrošināto, vismazāk aizsargāto aizsardzībā un attiecīgi vēršanos Satversmes tiesā redz kā galējo risinājumu, arī citas iespējas nav. Runāts par šīm problēmām ir gadu gadiem, tās visiem, it īpaši politisko lēmumu pieņēmējiem, ir labi zināmas, bet līdz šim ignorētas, atrunājoties ar līdzekļu trūkumu. Varbūt nekorekti ir salīdzināt, taču, domājams, cilvēkiem, kuri spiesti iztikt ar tiem pāris, trim vai četriem eiro dienā, ko valsts visžēlīgi atvēlējusi, ik pa laikam ir bijis pamats secināt, ka viņu atbalstam budžetā vairāk naudas neesot, kamēr deputātu un ministru algām, koncertzālēm un arī partiju uzturēšanai gan kaut kā viegli atrodas.
Un tas ir uz tā fona, ka daža no pašreizējām varas partijām kā vienu no saviem priekšvēlēšanu lozungiem izmantoja stāstu par nevienlīdzības mazināšanu. Uz tā fona, ka labi zināms – nabadzīgākā sabiedrības daļa katru savu centu izdod par dzīvošanai visvairāk nepieciešamām precēm un pakalpojumiem tepat Latvijā, tātad daļa no šīs naudas tāpat caur pievienotās vērtības un citiem nodokļiem atgriežas budžetā.
Protams, Satversmes tiesas lemtajam var būt arī negatīvas sekas – politiķi var kārtējo reizi iet vieglāko ceļu un naudu tiesas spriedumu izpildei pagrābt ar lielākiem vai papildu nodokļiem, nevis ar savu tēriņu ierobežošanu. Bet tad jautājums – cik daudzi no pašreiz pie varas esošajiem caur to gribēs atzīt, ka ir politikas viendienīši bez vēlmes būt atkal pārvēlēti? Jo skaidrs, ka ilgtermiņā domājošie ir vairāk orientēti pieņemt līdzsvarotus lēmumus ar tālejošām sekām – no vienas puses, veicināt uzņēmējdarbību, tā rūpējoties cita starpā arī par lielākiem budžeta ieņēmumiem, bet, no otras puses, – veidot tādu sociālā atbalsta sistēmu, kas dotu iespēju grūtībās nonākušajiem izķepuroties no nabadzības bedres, nevis gāztu tajā vēl dziļāk iekšā.