Čomošanās uz valsts un attīstības rēķina

Lai prezidenta komandas jaunā vadītāja skarbais raksturojums nebūtu tukši vārdi, atgādināšu tikai dažus pirmos faktus, kas nāk atmiņā, izdzirdot Salnāja uzvārdu: finansiāls Latvijas pasta atbalsts sievas veidotam televīzijas raidījumam, valdošās partijas līderei Solvitai Āboltiņai tobrīd vairs nenoderējušas padomnieces iekārtošana valsts uzņēmuma štatā, cienījamā Augstākās padomes deputāta Jāņa Gavara (kurš, kā runā, ir "čoms Salnāja čomam") iekārtošana amatā ar 3000 eiro algu, lai arī neviens kolēģis viņu darbā tā arī nebija sastapis. Tagad ordeni pie krūts par Salnāja ieteikšanu Rīgas pils amatam sprauž ne viens vien, un, kā bija patiesībā, zina tikai Vējonis. Viena no versijām ir, ka Vējonis neesot spējis atteikt Dzintaram Zaķim, kurš gan ir zaudējis kādreizējo ietekmi, toties ar nākamo prezidentu ir piedzīvojis neformālus brīžus, baudot Gruzijas viesmīlību politiķu un uzņēmēju kopīgā atpūtas braucienā, par kuru Diena rakstīja pirms diviem ar pusi gadiem.

Par nelaimi, Latvijā uz šādu darbā iekārtošanas praksi skatās plakani un no plikas skaudības redzespunkta – "savējo iekārtoja", "siltu vietu izgādāja", "paskat, kāda alga".

Vāji padomdevēji ir ne tikai pašu amatpersonu problēma, kā pirmajā brīdī varētu spriest. No valsts budžeta līdzekļiem labi apmaksātajos amatos būtu iespējams valsts pārvaldei piesaistīt spožus prātus, kuri ne tikai dotu vērtīgus padomus saviem tiešajiem priekšniekiem, kā ilgāk un gludāk noturēties šajos politiskajos amatos, bet dotu arī pienesumu šo politisko institūtu stiprināšanai. 

Ja kāds vēl pirms trim četriem gadiem no sirds teica, ka "savējo iekārtošana" amatā obligāti neļauj noniecināt personas spējas un pienesumu valstij, tad gribētu pajautāt, kur šodien ir kādreizējā premjerministra Valda Dombrovska neaizstājamā juridiskā padomniece, vienlaikus arī ģimenes draudzene un sievas biznesa partnere Sandra Bukane. Kāda gan pārpratuma dēļ Dombrovskis, kļūdams par eirokomisāru, uz Briseles biroju paņēma līdzi vairākus darbā Rīgā iepazītus un pārbaudītus kadrus, kuri pēc sava statusa šeit bija zemāki nekā Bukane, pašu galveno padomnieci atstādams mājās? Varbūt tomēr ir tā, kā tas izskatās, – ka lietu kārtotājai Bukanei Briseles kurpes tomēr ir par lielu? 

Principi, pēc kādiem vadošie politiķi un amatpersonas Latvijā nu jau gadiem ir pieraduši izvēlēties padomniekus, daļēji ir atbilde tam, kāpēc ne prezidenta, ne premjera, ne ministru vai parlamenta priekšsēžu biroji, kuru uzturēšanai valsts ik mēnesi tērē desmitiem tūkstošu, nav spožu ideju ģeneratori ne saviem priekšniekiem, ne valsts pārvaldei.