Kā liecina publikācijas plašsaziņas līdzekļos, Turcija un Krievija ir panākušas sākotnēju vienošanos par labības (galvenokārt kviešu un kukurūzas), kā arī lauksaimniecības produktu eksportu pa Melno jūru. Krievijas īstenotās Ukrainas ostu un pirmām kārtām jau valsts galvenās ostas Odesas blokādes dēļ labības eksports no Ukrainas šobrīd ir iespējams tikai ierobežotā apmērā (pa sauszemes ceļiem un Donavu), radot papildu deficītu jau tāpat problēmu pārņemtajā globālajā labības tirgū. Tiek lēsts, ka eksporta atjaunošana ļaus piegādāt tirgum papildus līdz 20 miljoniem tonnu labības, mazinot tās trūkumu pirmkārt jau Āfrikas valstīs. Minētais fakts ir ļoti nozīmīgs arī Eiropai, jo tieši tur bada izcelšanās gadījumā sāks ierasties bēgļu straumes no Āfrikas.
Atbilstīgi provizoriskai informācijai Ankaras un Maskavas vienošanās paredz, ka Turcija, lai arī process paredzēts ANO uzraudzībā, kļūs par "labības koridora" drošības garantu. Ankara piedalīsies Ukrainas ostu atmīnēšanā, un tās karakuģi arī pavadīs labības konvojus līdz neitrālajiem ūdeņiem. Tāpat Turcija kļūs par galveno no Ukrainas izvestās labības sadales punktu. Vienlaikus Maskava, cik noprotams, grasās paturēt sev tiesības pieskatīt, lai ar kravas kuģiem, kuri dosies uz Ukrainu pēc labības, netiktu pārvadāti ieroči, bruņojums vai vēl citas kravas, kuras Kijiva varētu izmantot aizsardzībai.
Jau cits jautājums, kā uz šādu vienošanos, ja tā iegūs galīgas aprises, reaģēt Kijivai. Pirmkārt jau situācija, kad par labības eksportu no Ukrainas (un lielā mērā arī kontroli pār to) lemj valsts, kura vienlaikus īsteno agresiju pret Kijivu, ir vairāk nekā savāda. It īpaši, ņemot vērā, ka karadarbību apturēt Maskava negrasās. Tāpat Ukrainas ostu atbloķēšana šajā gadījumā ir tikai daļēja, un tās nebūs iespējams izmantot Kijivai vitāli nepieciešamām piegādēm. Turklāt Ukrainā pastāv nopietnas bažas, ka ostu atmīnēšana pavērs ceļu Krievijas desantam, jo Maskavas solījumiem neizmantot humānos koridorus militāriem mērķiem Kijivā netic.
Ukrainas gadījumā runa šobrīd arī ir par valsts izdzīvošanu, pie kam tiešā, nevis kādā abstraktā nozīmē, tādēļ nevajadzētu būt pārsteigtiem, ja Kijiva atteiksies no šāda piedāvājuma. Pat neraugoties uz to, ka arī Eiropā netrūks politiķu, kuri mudinās to pieņemt.