Jansons: Latvijā bērnu tiesību aizsardzība ir stipri vāja

Fragments no intervijas:Nereti uzzinām par gadījumiem, kad ārvalstīs dzīvojošiem tautiešiem valsts vai nu atņem, vai draud atņemt bērnu, jo tas vietējās varas pārstāvju izpratnē atstāts bez uzraudzības, netiek integrēts sabiedrībā vai citādi ne tā tiek audzināts. Tas ir pareizi, ka valsts iejaucas ģimenes lietās?Prasībām attiecībā uz bērnu tiesībām ir jābūt. No Bērnu tiesību konvencijas un arī no Bērnu tiesību aizsardzības likuma izriet princips, ka jādara jebkas, kas ir vislabākajās bērnu interesēs.Priekšstati par to var būt visai dažādi.Bērnu tiesību aizsardzības standarts pie mums nav ne zemāks, ne augstāks kā citās valstīs, kas arī apņēmušās ievērot Bērnu tiesību konvenciju. Ja runājam par sociālo realitāti, tas, kādus principus pēc tradīcijas ievēro pie mums, var atšķirties no situācijas citās valstīs. Bet problēma, ka Latvijā bērnu tiesību aizsardzības sistēma ir stipri vāja. Vai tas saistīts ar kādiem masu pasākumiem, vai pedofilijas gadījumiem vai vardarbību pret bērniem, netiek zvanīti trauksmes zvani, parasti tiek kaut kas notušēts, noslēpts, pieklusināts. It īpaši, ja mēs runājam par vardarbību skolās, kas ir ielaista un akūta problēma, kur nav vainojamas tikai skolas - tās vienkārši netiek galā ar situāciju.Jāvaino jebkurš, kurš zina, bet neziņo?Tas ir pirmkārt. Un, otrkārt, vislielākā atbildības nasta gulstas uz vecākiem. Tāpēc, ka pamats tam, kā bērns uzvedas ārpus mājas, tiek ielikts mājās.Vecākiem nav kontakta ar bērnu, katrs dzīvo, kā saka, par sevi un bērnam nav, kam teikt, ka viņam ir problēmas?Tieši tā. Un otrs - ja ģimenē ir vardarbība pret bērnu vai vecāku starpā, vienalga, fiziska vai emocionāla, bērns to iznes ārpus mājas. Bieži vien ir arī tādas situācijas, ar ko arī mēs esam saskārušies, ka bērnam, kas ilgstoši bakstīts, fiziski vai morāli pazemots, reiz tas vadzis lūst un tādā pašā veidā viņš risina savas problēmas pret pāridarītājiem. Un tad bieži vien tā netaisnība ir tāda, ka viņu pieķer kaut kādā atriebes mirklī, neinteresējas par cēloņiem, un no reāli cietušā viņš sabiedrības uztverē pārtop par varmāku. Stādieties priekšā, kāda tad ir psiholoģiskā trauma, kāda viņam veidojas attieksme pret sabiedrību, pret taisnīguma principu kā tādu.Un uz visu mūžu.Tieši tā. Tāpēc ārkārtīgi svarīga ir arī skolas atbalsta personāla aktīva rīcība. Viņiem pirmām kārtām jābūt modriem, tāpat jābūt ļoti labai sadarbībai ar klases audzinātāju, citiem pedagogiem, kuri var ļoti precīzi identificēt, ka bērnam ir kādas uzvedības novirzes.Diemžēl mēdz būt arī tā: ja ko nelāgu pamana, pirmais ieteikums - šāds bērns jāved uz palīgskolu, lai nebojā (vai pat neapdraud) pārējos.Ļoti bieži kas tāds ir dzirdēts. Varbūt ne gluži uz palīgskolu, bet prom - pie mūsu skaistajiem un gudrajiem tādam nav ko darīt.Un tādā brīdī arī pats skolotājs ar savu attieksmi šādu bērnu pazemo.Tā sanāk. Redz, tagad sabiedrībā TOP tēma ir pedagogu atalgojums. Bet man uzreiz jautājums: es arī iestājos par tiesībām uz taisnīgu atalgojumu, bet tās ietver sevī arī to, ka tas darbs, kas tiek darīts, ir kvalitatīvs.Par to parasti spriežam pēc atzīmēm.Atzīmes ir novērtējums ne tikai skolēna zināšanām. Tas ir novērtējums, cik kvalitatīvi, cik efektīvi ir strādājusi skola un tās pedagogi. Tagad satraukums, ka centralizētie eksāmeni matemātikā ir ar dramatiski zemiem rezultātiem. Tad ir jautājums: ja tā ir sistēma, vai tā tad ir skolēnu vaina? Viņi taču ir apzagti - viņiem ir nozagtas zināšanas! Protams, dzird arī pamācības: ja ko skolēns nav apguvis, lai ņem privātstundas. Un bieži vien tās piedāvā tie paši skolotāji. Par naudu. Bet tas ir apmēram, kā, ja kāds nonāk slimnīcā un viņam saka: ziniet, mēs jūs ārstējam, bet jūsu organisms kaut ko konkrētu neņem pretī, re, kur jums ir špricīte, te skalpelītis, paši mājās darbojieties - mēs jums neko īsti nevaram palīdzēt, centāmies jums dot to labāko, bet jūs neņemat pretī. Analoģiska situācija. Diezgan bezcerīga.Visu interviju lasiet laikraksta Diena trešdienas, 6.jūlija, numurā!