Jauns laikmets Vācijai?

Līdz nākamajām vēlēšanām aiziet no Vācijas kancleres posteņa, kuru viņa ieņem kopš 2005. gada, Merkele neplāno, un nekas arī neliecina, ka viņai varētu nākties to darīt ne pēc savas gribas. Gan kristīgie demokrāti, gan viņu koalīcijas partneri federālajā valdībā sociāldemokrāti (SPD) labi saprot, ka ārkārtas parlamenta vēlēšanu gadījumā tieši abas šīs partijas būs lielākās zaudētājas, un diezin vai spers radikālus soļus, lai gan kareivīgas retorikas, protams, netrūks, it īpaši sociāldemokrātu izpildījumā.

Pēdējiem satraukties tikmēr nākas pat vairāk nekā kristīgajiem demokrātiem, jo SPD zaudē atbalstītājus vēl straujāk nekā CDU un šobrīd jau ir zaudējusi Vācijas otrās populārākās partijas statusu, un tieši tāpat kā CDU lielā mērā imigrantu jautājuma dēļ. Vienīgi, ja daļa kristīgo demokrātu vēlētāju, uzskatot Merkeles politiku par pārāk draudzīgu imigrantiem, pāriet galvenokārt daudz labējākās Alternatīvas Vācijai nometnē, tad bijušie sociāldemokrātu atbalstītāji pamatā pieslienas zaļajiem, kuru jājamzirdziņš šobrīd ir tradicionālo partiju kritizēšana, tajā skaitā par nepietiekamu atbalstu imigrantiem.

Rezultāts ir vētraini un emocionāli uzbrukumi kanclerei un abām tradicionālajām lielajām partijām uzreiz no divām pusēm. Piemēram, Merkeles dalība sarunās par Sīrijas nākotni izpelnījās asu kritiku kā no labējiem – par nepietiekamiem centieniem panākt bēgļu atgriešanos mājās, tā no kreisajiem – par sarunām ar Krievijas un Turcijas prezidentiem, ar kuriem, kā uzskata kreisie liberāļi, demokrātiskas valsts līdere nedrīkst runāt draudzīgi, pat ja sarunu neveiksmīgs iznākums var novest pie jaunām bēgļu straumēm uz Eiropu.

Ir arī virkne citu faktoru, kas liecina par aizvien pieaugošu daļas Vācijas sabiedrības radikalizēšanos un iekšpolitiskām pretrunām, liekot domāt, ka visi mēģinājumi kaut daļēji sasmelt izlieto ūdeni un atjaunot vēlētāju uzticību tradicionālajām politiskajām partijām ir labākajā gadījumā novēloti, bet sliktākajā – bezcerīgi. Neko nemainīs arī Merkeles pakāpeniska aiziešana no politikas, vienīgi viņa paspēs aiziet ar cieņu un pati, ar savu aiziešanu ievadot jaunu, pagaidām neskaidru laikmetu Vācijas politikā.