Kāpēc uzlabojumu valdībā nebūs

Paradoksālā kārtā labklājības ministres Petravičas apdrošināšanas polise, kas liek domāt, ka demisija viņai šobrīd nedraud, lai cik nežēlīgi Covid-19 pļautu sirmgalvjus Latvijas pansionātos, ir fakts, ka viņas demisiju draud prasīt Jaunā konservatīvā partija (JKP), kura pamanījusi to pašu, ko citi, – ka vīrusa izplatīšanās pansionātos netiek efektīvi ierobežota. Protams, lai cik ciniski izklausītos, Petravičas kundzes pieķeršana, lavoties pie manikīres, viņas demisiju izsauktu nekavējoties atšķirībā no mirušo vecīšu līknes pansionātos.
Bet citādi, ja premjerministrs vērstos pret Petraviču, viņš būtu izdabājis jau tā destruktīvā koalīcijas partnera JKP diktātam, turklāt pavēris slūžas turpmākiem savstarpējiem demisiju pieprasījumiem, no kā nav pasargāti arī Kariņa partijas biedri ministru krēslos, pirmkārt jau finanšu ministrs Jānis Reirs, kurš atbildīgs par finanšu palīdzību Covid-19 krīzes tieši skartajiem.

Var jau būt, ka visai īpatnējā partija JKP šo elementāro politisko loģiku, kas, protams, nav īsti pareiza no sabiedrības interešu viedokļa, neapzinās, bet šobrīd izveidojusies situācija, kurā viena koalīcijas partnera vājums ir apdrošināšanas polise citu vājā snieguma pieciešanai. Jā, šobrīd skanošie pieprasījumi pēc valdības maiņas izklausās tikpat slikti sagatavoti un argumentēti kā valdības lēmumi, kuri šo noskaņojumu it kā provocē. Tāpat, paraugoties uz situāciju ar vakcīnu piegādēm Eiropā un globāli, ir skaidrs, ka neviens brīnumdaris no malas Viņķeles garām palaistajā vilcienā fiziski vairs ielēkt nespēs. Tas nozīmē, ka pēc pāris nedēļu dzīrēm par to, ka Kariņa valdībai nācies uzņemties politisko atbildību par sliktu krīzes vadību un demisionēt, tāpat negatīvs rezultāts būtu grūti piepildāmām gaidām pēc veiksmīgākas krīzes vadības, kas bez masveida vakcinācijas vienkārši nav iespējama.

Gada sākumā intervijā Dienai premjerministrs Kariņš runāja par kopīgu vīziju, kas nepieciešama prātīgam naudas izlietojumam no Eiropas Savienības solidaritātes fonda, ko Latvija iegūs Covid-19 krīzes pārvarēšanai, bet atklāti izvērtēt, vai šī ministru komanda un koalīcijas salikums ir tāds, kas uz to ir spējīgs, izvairījās. Tomēr runā, ka neformāli premjerministrs atzīst gan neapmierinātību, gan to, ka jūtas savstarpējo ultimātu ierobežots.

Protams, mūžīgi šī valdība nespēs savu tālāko pastāvēšanu attaisnot ar to, ka nav vēlams krīzes pīķī vēl vairāk saasināt situāciju, un sajūta, ka tā sevi ir izsmēlusi, izplatās aizvien plašāk. Miera laikos, kad cilvēki lepni mēdz paziņot, ka par politiku neinteresējas, tā varētu čunčināt, ik pa laikam nolaižot tvaiku ar kādu ripojošu galvu, bet šobrīd, kad politiskie lēmumi ietekmē katra ikdienu un teju katrs ir iemācījies ceļu uz valdības mājaslapu, lai izsekotu lēmumiem, realitāte ir pilnīgi cita.