Kučinskis cenšas būt saudzīgs pret sabiedrotajiem, tiecas izvairīties no iekšējiem konfliktiem. Daudzus jautājumus, piemēram, sabiedrības pretestību raisošās normas likumos, kas skar mikrouzņēmējus, risinot paša spēkiem, nevis prasot to darīt tiem, kas par attiecīgiem problēmjautājumiem atbildīgi vai visu to putru savulaik ievārījuši. Rakstura rāmuma ziņā premjers mazliet atgādina Dombrovski, tikai publiskais fons abu valdīšanas laikiem dažāds – atšķirībā no priekšteča Kučinska pārstāvētā partija neuztur nemitīgu propagandas karu pret sadarbības partneriem kā iedomātiem ienaidniekiem, kas it kā vainīgi pie visām problēmām. Sekas – neapmierinātība ar to, kā tiek vadīta valsts, kā tāds putekļu slānis nogulsnējas uz visām valdības partijām vienmērīgi.
Nav lielo mērķu, kā vārdā viss tiek darīts. Arī valsts ekonomikas izaugsme nav tik strauja, lai ar to varētu līdzsvarot gan nepopulāros lēmumus, gan pieļautās kļūdas.
Valdībai kopumā, šķiet, trūkst tālredzības, spējas prognozēt savas darbības politiskās sekas, attiecīgi – arī prasmes komunikācijā. Piemēram, izglītības un zinātnes ministrs ar savu pedagogu algu reformu ir panācis lielāku šīs profesijas pārstāvju lojalitāti vietējo pašvaldību vadītājiem, kas nu savākuši laurus par algu pielikumu. Kultūras ministre ilgstoši netika galā ar pārpratumu par valsts simtgades svētku finansējumu. Finanšu ministre, piesakot nodokļu reformu, par ko skaidrība būšot kaut kad pavasarī, provocē tādu kā apokalipses gaidīšanu, jo katram skaidrs, ka nekas patīkams tur nav paredzams. Iespaids, ka problēmas nevis risina, bet aktualizē. Nevis dziedē, bet uzplēš jaunas rētas.
Nav brīnums, ka no tā barojas visādi vairāksolītāji. Politisko partiju pēdējā laika reitingi to ļoti skaidri atklāj. Tuvākās – pašvaldību – vēlēšanas tas ietekmēs mazāk, taču nākamgad paredzētā Saeimas pārvēlēšana gan varētu būt liels pārbaudījums valdības partijām. Pēdējais laiks tam sākt gatavoties, izvērtējot pieļautās kļūmes un neizdarības, mobilizējoties darbam tā, lai varam to novērtēt kā daudz produktīvāku, efektīvāku. Jo tieši tas, kā tiks vērtēts valdības darbs pēc gada, pusotra, vislielākā mērā atstās iespaidu uz to, cik ļoti gribēsies par šiem pašiem balsot atkārtoti.