Sociālo tīklu vidē no sīkiem strīdiem par praktiskām niansēm izaugušas plašas diskusijas par mūsu nācijas vērtībām. Ir skaidrs, ka, attīstoties modernajām tehnoloģijām, uz tām balstīti biznesa modeļi mūsu ikdienā ienāks aizvien vairāk. Turklāt jaunā paaudze, kas tehnoloģiju pasaulē jūtas brīvi, ar savu pieprasījumu sekmēs tā dēvēto platformu biznesa attīstību. Tas, ka platformu biznesa nebija XX gadsimtā, nenozīmē, ka to vajadzētu apkarot mūsdienās.
Turklāt neviens racionāli domājošs uzņēmējs apzināti nepiedāvās nekvalitatīvu produkciju vai zema līmeņa servisu. Ja kāds uzņēmējs tā rīkojas, tad ilgi biznesā nenoturēsies, jo sociālo tīklu laikmetā klienti savas pretenzijas publiskot un izplatīt var ātri un vienkārši.
Privātajā sektorā spēj pastāvēt tikai tāds piedāvājums, pēc kura ir pieprasījums. Ja reiz ir tāds bizness, kas piedāvā ēdiena pasūtīšanu internetā, un pasūtīto ēdienu piegādā kurjeri, tātad pēc šāda varianta ir pieprasījums. Visiem tiem, kam šāds variants nav pieņemams, ir iespēja to neizvēlēties. Galu galā ir cilvēki, kuri gadiem neapmeklē konkrēta zīmola veikalus, nepusdieno konkrētos restorānos, un, kā dzirdēts grāmatu lasītāju aprindās, daži pat izvairās no konkrētas izdevniecības izdoto grāmatu iegādes. Tā sakot – katram savs!
Tomēr vienlaikus nevar paļauties uz to, ka tirgus pats visu sakārtos. Arī inovatīvi biznesa modeļi, kas strauji attīstās, nedrīkstētu palikt ārpus valsts institūciju uzmanības loka.
Te jāatceras tā dēvēto ātro kredītu industrija, kas uzplauka tad, kad 2009. gada globālās krīzes ietekmē daudziem cilvēkiem pasliktinājās finansiālā situācija un sarežģījās attiecības ar bankām.
Vairāku gadu garumā valstiskā mērogā notika ātro kredītu nozares sakārtošana, un, lai gan viedokļi par to, cik prasmīgi un veiksmīgi tas tika paveikts, atšķiras, tomēr kredītņēmēji sāka nopietnāk pētīt aizdevumu nosacījumus un nebanku aizdevēju vide īstenoja pašattīrīšanos. Gan iekšēju, gan ārēju sakārtošanas procesu ir piedzīvojušas arī vairākas citas nozares. Tas nav nekas ārkārtējs.
Savukārt, kas attiecas uz kurjeru darba izraisīto diskusiju par mūsu nācijas vērtībām, neapšaubāmi, Latvijas iedzīvotājiem ir tiesības prasīt, lai pakalpojumu sniedzēji mācētu sazināties valsts valodā, t. i., latviešu valodā. Nav nekāda pamata kultivēt dažu politisko spēku iecienīto mītu, ka mums kaimiņos dzīvojošie un strādājošie cittautieši vispār nespēj apgūt ikdienā nepieciešamās frāzes latviski.