Kurš vairāk bļaus, tam vairāk tiks?

Prasītājiem konjunktūra ir izdevīga. Ir pienācis laiks savus solījumus pildīt politiķiem, kuri pirms nepilna gada nopirka vēlētāju balsis pret skaistiem solījumiem. Vājā vieta gan – solīja, ka viss būs uzreiz vai vismaz ļoti drīz – kā tik tiks pie varas, tā visu sakārtos. Loģiski, ka vēlētāji ar nepacietību gaida, kad nu būs. Ja nav – gaidāma vilšanās solītājos. Un, protams, neviens negrib būt sliktais. Par popularitāti tautas acīs konkurējošās partijas nav izņēmums. Jo īpaši laikā, kad pastāv liela varbūtība ārkārtas vēlēšanām Latvijas lielākajā pašvaldībā.

Vainot priekšgājējus vairs nevar – šis jau ir jaunās politikas solītāju budžets.

Bet jaunie šajā gadījumā ir ne tikai savu solījumu, bet arī iepriekšējās šantažējošās retorikas ķīlnieki – kā nedosi sabiedriskajiem medijiem? Gribi būt pieskaitīts valsts kaitniekiem, "kremliniem" utt.? Kā nedosi veselības aprūpei, izglītībai, valsts drošībai, kultūrai, galu galā – sen gaidītajiem jaunajiem vilcieniem? Esi pret tautu, tās nākotni utt.?

Vieglākā izeja šādā brīdī būtu meklēt kādu vainīgo. Problēma vien tā, ka ārējo kaitnieku šobrīd īsti nav, bet meklēt starp savējiem koalīcijā būtu riskanti, jo valdība tieši uz budžeta balsojuma var krist. Lai gan... Partijas, kas ir jaunpienācējas politikā un visvairāk sasolījušas, šobrīd var pamatīgi censties, kā saka, kost savos elkoņos par to, ka pie budžeta naudas dalīšanas pašas pielaidušas "vecās labās" Vienotības pārstāvi.

Vajadzību ir daudz, visas gana būtiskas. Ja to papildu naudu, kas ir, pa mazai drusciņai sadalīs visiem, tad bada sajūta nevienam nebūs nomākta, visi faktiski paliks neapmierināti, tajā skaitā politiķiem nebūs nekā, ko uzrādīt kā veiksmes stāstu.

Esošās situācijas saglabāšana būtu vērtējama kā panākums smagas krīzes apstākļos, bet ne jau tad, kad joprojām ir ekonomiskā izaugsme. Ko tas nozīmē? Vien to, ka katram no ministriem un partijām, ko tie pārstāv, būs jāizvēlas, ko prioritāro atbalstīt. Un te izvēle ir vienkārša – kuras jomas pārstāvji visskaļāk protestē par naudas trūkumu, to prasības arī jāapmierina, cerot, ka kritizētāji ne mazāk sparīgi slavēs, tā radot iespaidu, ka solījumi tiek "iespēju robežās" pildīti, un cerību tiem, kas nedabū šoreiz, ka reiz pienāks arī viņu kārta (vai mācību, ka skaļāk jāprasa, lai dabūtu).

Kā būtu loģiskāk rīkoties? Raudzīties kompleksāk – uz valsti kā vienotu mehānismu, kur visiem "zobratiņiem" ir sava nozīme. Saeļļojot tikai tos, kas skaļāk čīkst vai citādi labāk pamanāmi, no pēkšņām ķibelēm nebūsim pasargāti. Ja nevar aprūpēt visas jomas uzreiz, jāgatavo grafiki, kādā periodā tas notiks, un arī jārunā ar cilvēkiem skaidra valoda par to, ka šogad jūsu jomai tiks tik, nākamgad – vēl tik klāt un pēc tam sekojošos gados vēl un vēl. Pie tam jāsāk, protams, ar to, kur iepriekš jau solītais palicis nepildīts, – ja jaunie grib parādīt, ka ir labāki par vecajiem, tad šis būtu ļoti pārliecinošs žests.