Jāatceras, ka mudinājumi pirkt vietējos ražojumus tika pausti jau ilgi pirms Covid-19 pandēmijas. Taču uzsvars allaž ir bijis uz precēm, nevis pakalpojumiem. Savukārt Covid-19 krīze, kas ilgst nu jau gandrīz divus gadus, vissmagāk skārusi tieši pakalpojumu nozares.
Gan statistikas dati, gan tūrisma profesionāļu secinājumi liecina, ka pirmajā pandēmijas vasarā mūsu valsts iedzīvotāji intensīvi ceļojuši pa Latviju, tērējuši savu naudu un tā atbalstījuši naktsmītņu un ēdināšanas biznesu, kā arī kultūras, izklaides un atpūtas jomu. Šādu rīcību diktēja gan patriotisms, gan arī tas, ka 2020. gada vasarā epidemioloģisko ierobežojumu Latvijā bija maz, bet ceļot uz tālām zemēm bija sarežģīti. Paraugoties plašāk, protams, arī tie eiro, kas tiek iztērēti, nopērkot vietējās tūrisma kompānijas piedāvātu ārvalstu ceļojumu vai iegādājoties nacionālās lidsabiedrības aviobiļetes, nonāk mūsu ekonomikā.
Taču, lai mūsu valsts iedzīvotāji naudu tērētu Latvijā, nevis ārvalstīs, epidemioloģisko ierobežojumu raksturs nav vienīgais aspekts, par ko jādomā politiķiem. Būtisks ir arī šobrīd aktuālais atbalsts tam, lai mazinātu energoresursu cenu lēciena radīto triecienu sabiedrībai. Variants piešķirt konkrētu naudas summu noteiktām iedzīvotāju grupām ir labs risinājums tādā ziņā, ka ir vienkāršs no administrēšanas viedokļa un nodrošina ātru finansiālo palīdzību tiem cilvēkiem, kuriem tā tiešām nepieciešama. Tomēr, ja konkrētām iedzīvotāju grupām pēc tāda kritērija, kas nekādi nav saistīts ar ienākumu līmeni un apmaksājamo rēķinu lielumu, vienkārši tiek iedota papildu nauda, nav nekādas garantijas, ka šī nauda nonāks Latvijas ekonomikā, nevis tiks iztērēta ārvalstu interneta veikalos vai tā dēvētās tālsēdes finansēšanai siltākās zemēs.
Latvijas valdība līdz šim nav piedāvājusi tādu atbalsta mehānismu kā vaučers, kas jāiztērē vietējos veikalos, paēšanas vietās un pakalpojumu sektora uzņēmumos. Savukārt, piemēram, Eiropas Savienības dienvidos esošā Maltas Republika iedzīvotājiem jau 2020. gada vasarā piešķīra vaučerus 100 eiro apmērā ar nosacījumu, ka tie jāiztērē konkrētu nozaru (ēdināšanas, tirdzniecības, pakalpojumu) vietējos uzņēmumos. Iespējams, arī Latvijā politiķiem un ierēdņiem būtu vērts pacensties izstrādāt un ieviest uz vaučeriem balstītu risinājumu, kas vienlaikus atbalstītu iedzīvotājus energoresursu sadārdzināšanās laikā un nodrošinātu arī to, ka nauda paliek Latvijā, stiprinot vietējo tautsaimniecību.