Laiks justies pieaugušiem

Jā, toreiz aktualizētais mērķis ir ticis sasniegts. Vēl vairāk – esam Eiropas Savienībā, NATO un kur tik vēl ne. It kā varētu baudīt panākumu augļus, taču... Gluži kā farmācijā runā par zāļu blaknēm, tā arī mums tagad ir pamats runāt ne tikai par pozitīvajām, bet arī ne tik vēlamām pārmaiņām, kas notikušas. Vispirms jau – par atsvešināšanos. Trīs tautas, trīs valstis nu ir ne tik daudz māsas, cik konkurentes. Ar vienu «karojam» par alkohola pircējiem, ar otru cīnāmies par kravu plūsmām (līdz pat sliežu nojaukšanai un pēc tam spiestā kārtā atjaunošanai) un tā arī neesam vienojušies par jūras robežu strīda dēļ par naftas atradņu izmantošanu. Kopīgā mērķa vietā nu katram savas intereses un interesītes. Tāpat arī iekšpolitikā, kur ne tikai saimnieciskajos jautājumos katram savs "vēders – dievs visaugstākais un katris pats sev tuvākais, tiklīdz kā izsalcis", kā to jau sen, sen raksturojis Veidenbaums. Atsvešināšanās citam no cita konstatējama itin visā – sākot ar sabiedrības noslāņošanos, naidošanos pēc politiskajiem uzskatiem, jo, lūk, latviskās partijas cīnās par vienu un to pašu nelielo vēlētāju balsu kumosu, pie reizes savstarpēji sarīdot arī savus atbalstītājus, un beidzot ar atsvešināšanos starp varu un tautu kā tādu – jā, politiķi itin visas savas iniciatīvas mēdz pamatot ar rūpēm par tautu, taču nez kāpēc sanāk, ka to rūpju augļi līdz tautai tā īsti nenonāk (vai vismaz ne tik ātri, kā tiek solīts).

Baltijas ceļš ir arī simbolisks Baltijas valstu atgriešanās Eiropā apliecinājums. Trīsdesmit gadi pagājuši. Vai jau pilnā mērā esam aptvēruši, ka Eiropa ir arī šeit, nevis kaut kur tur? Vai nav tā, ka vēl aizvien pārāk bieži ir tie gadījumi, kad Eiropu uztveram kā kaut kur ārpus mūsu teritorijas esošu? Un stāsts taču ne vienmēr ir par lēmumu pieņēmējiem, kas pamatā uzturas Briselē. Par dzīves līmeņa atšķirībām? Jā, tās joprojām būtiskas – esam gan šo 30 gadu laikā izkārpījušies no pamatīgas bedres, varam nesalīdzināmi vairāk atļauties, taču arī pārējie nav stāvējuši uz vietas, tāpēc distance joprojām ir vērā ņemama. Taču drīzāk te ir pamats runāt par pašapziņu – izlauzāmies brīvībā, tikām pie tiem, kurus vienmēr bijām uzskatījuši par savējiem, nu mulstam. Bet 30 gadi pagājuši – vai nav laiks sajusties pieaugušiem?