Pirms 105 gadiem – 1918. gada 16. februārī – Viļņā tika pasludināta neatkarīgas Lietuvas valsts atjaunošana. Tagad, 2023. gadā, aizvien biežāk dzirdams, ka Lietuva Latviju ekonomiskās attīstības ziņā ir apsteigusi, atstājot mūsu valsti trešajā vietā Baltijā.
Biežāk sastopamie iemesli, kas tiek minēti, lai izskaidrotu, kāpēc mūsu dienvidu kaimiņzemei izdodas veiksmīgāk stūrēt savas tautsaimniecības kuģi, ir vairāki. Pirmkārt, lielāks valsts iedzīvotāju skaits un līdz ar to vērienīgāks iekšējais tirgus (Lietuvā ir aptuveni 2,8 miljoni iedzīvotāju, bet Latvijā nepilni 1,9 miljoni). Otrkārt, uzņēmējdarbības attīstībai draudzīgāks nodokļu režīms. Treškārt, Lietuvas nācijā izplatītais tā dēvētais uzņēmēja gēns, kas mudina daudzus lietuviešus pievērsties savam biznesam un palīdz nelielu uzņēmumu attīstīt par starptautiska mēroga kompāniju.
Tomēr būtisks ir vēl kāds aspekts, kas pavīd retāk, bet kam pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā būtu vērts pievērst uzmanību. Atšķirībā no Latvijas Lietuva nav tērējusi laiku un resursus, cenšoties būt par tiltu starp Austrumiem un Rietumiem, konkrētāk – starp Krieviju un Eiropas Savienību. Uz Lietuvas politiskās skatuves laiku pa laikam ir pavīdējuši populistiski politiķi, gluži tāpat kā Latvijā un daudzās citās valstīs, tomēr tādu populistu, kas centušies dziedāt slavas dziesmas Kremlim, bijis daudz mazāk nekā pie mums. Protams, nevar apgalvot, ka tādu cilvēku, kuri, tā sakot, dzīvo pēc Maskavas laika, mūsu Baltijas kaimiņvalstī vispār nav, tomēr ne jau tik daudzskaitlīgā mērogā, kā tas vērojams mūsu politiskajā vidē un arī citās jomās. Spilgts un vienkāršs piemērs te ir divas kūrortpilsētas – Jūrmala Latvijā un Palanga Lietuvā. Jūrmalas orientēšanās uz krievvalodīgajiem tūristiem vismaz līdz Covid-19 pandēmijai bija ārkārtīgi uzkrītoša, turpretī Palangā – ne, tur jau daudzus gadus vairāk vērojama orientēšanās uz Lietuvas iedzīvotājiem, kā arī uz viesiem no Latvijas un Vācijas.
Protams, arī mūsu dienvidu kaimiņzemē netrūkst ekonomisku un sociālu problēmu. Te jāatceras, ka arī Lietuvas politiķi nav pratuši novērst daudzu iedzīvotāju aizbraukšanu uz ārvalstīm 2008.–2010. gada krīzes ietekmē un pandēmijas gados pārsteiguši ar dažiem savdabīgiem ierobežojumiem. Taču tas, ko Latvijas politiķiem un kopumā iedzīvotājiem būtu vērts aizgūt no mūsu dienvidu kaimiņiem, ir koncentrēšanās uz savu vietējo tirgu un raudzīšanās Rietumu virzienā, apzinoties, ka raudzīties Krievijas virzienā nav vērts.