Lamanša šauruma otrā pusē dominē viedoklis, ka esošā provizoriskā vienošanās, kas tika panākta (bet drīzāk jau izmocīta) vairāk par gadu ilgušu sarunu gaitā, ir labākais iespējamais risinājums, un nedz jaunas sarunas, nedz jauna vienošanās nav nepieciešamas. Neoficiāli atsevišķos gadījumos gan tiek doti mājieni, ka vispār jau briti varētu arī pārdomāt un vienoto Eiropu nepamest vai ka izstāšanās datumu ir iespējams arī pārcelt uz vēlāku laiku, tomēr oficiālā nostāja ir grūti pārprotama.
Ja briti tomēr pārvarēs paši sevi un izlems palikt ES, šāds solis būs Londonai ne tikai morāli, bet arī ekonomiski pazemojošs, jo nāksies atteikties no privilēģijām un ekonomiskajām priekšrocībām ES ietvaros.
Kontinentālās Eiropas vadošajās galvaspilsētās ir skaidri likts saprast, kā šādas varbūtības gadījumā ar grēku nožēlu un izlikšanos, ka nekas nav noticis, nepietiks, nāksies upurēt līdz izstāšanās brīdim joprojām spēkā esošās privilēģijas uz Eiropas vienotības altāra.
Kontinentālā Eiropa arī veiksmīgi pielāgojas jaunajai situācijai. Tā Francijas un Vācijas apvienībai ir pavērušās iespējas divpersoniskai dominēšanai aliansē, Polija pielāgo sev ASV pilnvarotās pārstāves Eiropā statusu, bet visi eiropieši kopā centīgi konkurē par iespējām uzņemt miglaino Albionu pametošos uzņēmumus, finanšu institūtus un dažādas ES aģentūras un iestādes.
Tāpat tiek uzskatīts, ka Londonas piemērs kalpos par brīdinājumu citām valstīm, kuras mēdz spekulēt ar tēmu par izstāšanos no ES. Kopumā, pateicoties šādam fonam, kontinents daudz labprātāk redz britus ejam nekā paliekam, lai gan cenšas šo vēlmi paslēpt aiz liekvārdības un politkorektiem formulējumiem.
Londonas situācija ir radikāli atšķirīga. Referendums par izstāšanos no ES jau sākotnēji ievērojamā daļā politiskās elites tika uztverts tikai kā iespēja noraidīt Briseles centienus pakļaut Londonu kopējam regulējumam, kā arī iegūt no tās vēl papildu privilēģijas. Ja referenduma atbalstītājiem arī bija kāds reāls turpmākās darbības stratēģiskais plāns, tad tas nav īstenojies no britiem neatkarīgu iemeslu dēļ, un šobrīd Londona atrodas situācijā, līdzīgā tai, kādu Alans Aleksandrs Milns savulaik nodēvēja par šauro bezizeju.
Lai kā arī beigtos visas šīs kaislības, Lielbritānija jebkurā gadījumā vismaz īstermiņā un vidējā termiņā zaudēs vairāk nekā iegūs. Attiecīgi tiek mēģināts samazināt zaudējumus, turoties pie pēdējā glābšanas riņķa – beznosacījumu izstāšanās draudiem. Šāda britu aiziešana radīs iespaidīgas ekonomiskās problēmas arī kontinentālajai Eiropai, un visai pamatoti tiek cerēts, ka pragmatiskie eiropieši nevēlēsies tās pieļaut.
LD
simts vientulības gadu
Irlielāmērāticams>simts...