Ja pirms nedēļas kāds runātu par iespējamu Valda Dombrovska demisiju, es viņu uzskatītu par traku. Dombrovska pozīcijas pēc budžeta pieņemšanas šķita nevainojamas. 21. novembris sagrieza visu kājām gaisā. Lai gan jau pirmdienas vakarā kuluāros klīda nopietnas runas par to, ka Dombrovska valdība ar savu neuzņēmību pēc Zolitūdes traģēdijas ir zaudējusi Rīgas pils uzticību, tik ātra atkāpšanās tomēr bija pārsteigums. Gan premjera līdzgaitniekiem, gan pretiniekiem. Arī politiķu reakcijas uz notikušo liek domāt, ka lēmumu valdības vadītājs pieņēma otrdienas sarunas laikā ar prezidentu. Lai gan prezidents nevar atlaist premjeru, jau paziņojums vien par neuzticību, galu galā, ar ļoti lielu varbūtību nozīmētu valdības krišanu. Tā ka faktiski Dombrovskim izvēles iespēju nebija. Domājams, impulss lēmumam ir prezidenta stingrā nostāja.
Nepiekrītu tiem, kas saka, ka jādemisionē bija būvniecības nozari pārraugošajam ministram. Maxima traģēdija radīja fundamentālu uzticības krīzi valsts varai kā tādai. Vēl vairāk to pastiprināja politiķu komunikācija ar sabiedrību. Un galvenais - sabiedrībai netika dots pietiekami skaidrs vēstījums, ka visaugstākajā līmenī tiek darīts viss, lai pēc iespējas ātrāk notikušo izmeklētu un darītu visu, lai tas neatkārtotos. Domāju, vien retais Latvijas iedzīvotājs, apmeklējot lielveikalu pēdējās dienās, nav uzmetis acis griestiem.
Varam retoriski vaicāt - vai Dombrovska aiziešana momentā kaut ko mainīs un garantēs, ka nākotnē līdzīgas traģēdijas nenotiks? Protams, nē. Taču šo impulsu par pārmaiņu vēlmi sabiedrība nepārprotami un skaidri šoreiz varēja gūt tikai pie pietiekami liela politiska satricinājuma. Proti, saņemot vēsti, ka vara sāk ar sevi. Visaugstākajā līmenī. Un ar nozari pārraugošā ministra upurēšanu vēstījumam, baidos, ka būtu par maz. Ar Dombrovska atkāpšanos Latvijā ir radīts arī politiskās atbildības precedents visaugstākajā līmenī ar konkrētām konsekvencēm, un, jācer, ar šo politiķiem šī atbildības latiņa ir ievērojami pacelta.
Latvijā politiskajā procesā darbojas politikāņi un politiķi. Pirmie ir lielais vairums un tie šiverē prastai sevis atražošanai, savukārt otrie koncentrējas vidēja termiņa mērķiem, konkrētiem darbiem pārliecības pēc. No otrajiem tikai retais pārtop valstsvīrā, tādā, kas stāv pāri sīkmanībām, interesēm.
Lai kā būtu, visu cieņu Valdim Dombrovskim. Taču pēc traģēdijas Zolitūdē valstsvīra kārtā ir iekāpis viens politiķis. Varbūt negaidīti, daudziem par pārsteigumu, taču pārliecinoši - Andris Bērziņš. Aktīvajā politikā, diemžēl, vairāk tādu neredzu.