Nu jau vairākus mēnešus nerimst kaislības par to, vai būtu pieļaujams, ka veselības jomā trūkstošos līdzekļus ņem no sociālā budžeta. Situāciju sarežģī fakts, ka veselības un labklājības jomas "kūrē" gan vienā koalīcijā esošu, tomēr konkurējošu partiju pārstāvji – katrs ieinteresēts savas jomas veiksmes stāstā, nav gatavs pat centu no savā pārraudzībā esošās saimniecības budžeta atvēlēt otram. Politiskā greizsirdība ir tā, kas liedz saskatīt iespējas gūt labumu visiem no minētās budžeta pārdales. Skaidrs, ka gados vecāku cilvēku veselības uzturēšana prasa lielākus finansiālus ieguldījumus. Atvēlot nelielu daļu no sociālā budžeta veselībai, tieši pensionāri un pirmspensijas vecuma cilvēki būtu lielākie ieguvēji, jo uzlabotos ārstniecības pakalpojumu pieejamība un līdz ar to pagarinātos viņu veselīgas dzīves ilgums. Bet tāds taču var būt gan veselības, gan labklājības ministra lielais mērķis, vai ne?
Atšķirībā no Skandināvijas valstu galvaspilsētām, kuras nākotnes transporta politiku nodefinēja jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos astoņdesmitajos gados, Rīga, tiecoties izdabāt visiem satiksmes dalībniekiem vienlaikus, problēmas nevis risina, bet gan uzkrāj. Programmatiskajos dokumentos skaidri nodefinēts, ka satiksmē prioritāte ir gājējiem un riteņbraucējiem, tad sabiedriskajam transportam, bet personiskais transports šajā rindā ir pēdējā vietā. Dzīvē diemžēl viss ir otrādi, par to liecina tendences paplašināt brauktuves, nesteigties ar velojoslu tīkla izveidi centra ielās. Spilgts piemērs teiktajam – ieilgušie strīdi par Čaka/Marijas ielas pārbūvi, ko pašvaldība iecerējusi kā automaģistrāli, kaut faktiski to sen laiks padarīt draudzīgāku cilvēkiem. Kā teikts, politika gan nodefinēta, bet netiek realizēta.