Vai apņirdzēju ideāls ir politiķis, kurš augstajā amatā tiek iesēdināts pret savu gribu vai vismaz ar lielu pierunāšanu? Jāsaka, tāda pieredze mums jau ir. Līdzšinējo premjeri pierunāja divreiz. Sekas redzējām. Īpaši otrajā valdībā. Tā bija profesionāla, bet vienlaikus tehniska valdības vadīšana, bez skata nākotnē, tās darbs pamatā izpaudās jaunu procedūru un nodokļu ieviešanā un tādos kā pārskrējienos no viena kavēta termiņa jautājuma pie otra. Arī ministru vairākums savas ikdienas gaitas pavadīja bez tās uguntiņas acīs, ko bieži piemin, runājot par cilvēkiem, kas savu darbu dara ar iedvesmu. Pašas premjeres skats bija noguruma pilns jau kopš sākta gala.
Kaut vai no šīs pieredzes vien mums valdības vadībā vajadzētu gribēt nevis pierunājamu politiķi, bet tādu, kas raujas, lai nokļūtu šajā amatā, jo vēlas apliecināt savas spējas, panākt ko sabiedrībai būtisku. Tikai no tāda var gaidīt rezultātus. Bet nē - tos retos, kas tādi ir, klupina pie pirmās iespējas. Jo tā esot mazāki autoritārisma riski? Muļķības! Koalīcijas valdībā nekāds autoritārisms nevar pastāvēt. Bet spilgts vai mazāk pamanāms komandas darbs laba līdera vadībā gan var.
Ir visai nejēdzīgi izsvilpt katru līderi, kas parādās uz politiskās skatuves, un tad no «akceptētajām» pelēcībām prasīt pārmaiņas, straujāku valsts attīstību, labāku dzīvi. Tā nemēdz notikt. Nekādus brīnumus nav ko gaidīt arī tad, ja nākamais premjers tiktu izraudzīts no esošo ministru vidus.
Tiesa, nav izslēgts, ka starp tiem, kas publiski saka, ka uz to amatu neraujas, ka nav par to domājuši, vai ko nesakarīgu atņurd attiecīgās atbildes vietā, ir arī tādi, kas to vien gaida, kad tiks pie teikšanas, bet kautrību vien pietēlo, lai neizpelnītos publikas nepatiku. Bet... uz tādiem, kas sāk ar viltu, var paļauties?
Daudz runāts par kompromisiem, bet ir taču skaidrs, ka spilgti līderi nav nekādas kompromisa figūras. Politikā visiem labs ir tikai tas, kurš ir... "nekāds". Arī konkrētajā gadījumā jau dzirdēti vairāki pretendenti uz šādu lomu, ja ilgstoši valdošākā partija savu līderi tomēr pastumtu malā un premjera vietu atvēlētu kādam citam. Bet, ja tāds neizteiksmīgs, konkurentu popularitāti un darbošanos katram savā lauciņā neapdraudošs «lielais kompromiss» ir valdības priekšgalā, arī viņa pārstāvētā partija ir "nekāda". Tiesa, te prasās neliela atruna - jau šajā brīdī redzam, ka «nekādas» ir visas trīs no līdzšinējās un potenciālās valdības partijām, jo stingras pārliecības par gatavību uzņemties līderes lomu neredz ne no vienas no tām. Mīņājas uz vietas, spriedelējot, ka derētu uz trim ko sastiķēt, pa brīžiem cita citu nolamā un... turpina runāt, ka vajadzētu sarunāt.