Šajā datumā valsts lielākajā pilsētā Stambulā tika īstenota policijas operācija, kurā tika aizturēts populārais šīs pilsētas mērs Ekrems Imamoglu un vēl vairāk par simt cilvēkiem. (Pavisam tika izsniegti 107 aresta orderi.) Prokuratūra viņiem ir izvirzījusi divu veidu apsūdzības – par korupciju, kukuļņemšanu un mahinācijām ar iepirkumiem Stambulas mērijā, kā arī par sakariem ar Kurdistānas Strādnieku partiju (KSP), kas Turcijā ir atzīta par teroristisku organizāciju.
Opozīcija, un pirmkārt jau Republikāņu tautas partija (kemalisti), ko pārstāv Imamoglu, šos arestus dēvē par "valsts apvērsumu", uzskatot, ka prezidents Redžeps Tajips Erdogans šādi atbrīvojas no sava galvenā sāncenša, kuram ir ļoti labas izredzes 2028. gadā kļūt par nākamo Turcijas prezidentu, kā arī ir mobilizējusi savus atbalstītājus vērienīgiem protestiem. Varas iestādes Erdogana saistību ar notikušo noliedz, apgalvojot, ka runa ir tikai par prokuratūras izmeklēšanu.
Ziņa par Imamoglu un citu opozicionāru aizturēšanu līdztekus plašiem protestiem ir atsaukusies arī uz finanšu tirgiem. Turcijas liras kurss piedzīvojis kritumu par 11% (turklāt valsts bankas tikai vienas dienas laikā bija spiestas pārdot astoņus miljardus tāpat nebūt ne pārpilnībā esošo ASV dolāru, lai novērstu šī kursa tālāku kritumu), savukārt valsts biržu indekss BIST 100 – kritumu par 7%.
Vienlaikus Turcijā tiek vilktas paralēles starp pēdējiem un XX gadsimta 90. gadu nogales notikumiem, kad kemalisti apcietināja toreizējo Stambulas mēru Erdoganu par islāmisma ideju propagandēšanu. Šis arests padarīja Erdoganu ārkārtīgi populāru un nedaudz vēlāk ļāva viņam uzvarēt valsts prezidenta vēlēšanās. Tagad Imamoglu atbalstītāji cer, ka tāds pats scenārijs atkārtosies jau ar viņu līderi.
Kas attiecas tieši uz patlabanējiem protestiem – valda viedoklis, ka tos pašreizējam prezidentam kontroles pār spēka struktūrām dēļ izdosies apspiest. Tomēr nodomi ieviest Stambulas mērijā ārējo pārvaldi (kayyım) apvienojumā ar pieaugošajām ekonomiskajām problēmām un iedzīvotāju nogurumu no dažāda veida impēriskiem plāniem sola Turcijai aizvien pieaugošu nestabilitāti. Nav izslēgts, ka valsts uz vairākiem gadiem ieslīgs nenoteiktības periodā, turklāt pat Imamoglu nākšana pie varas, atkārtojoties 90. gadu scenārijam, politisko konfrontāciju diezin vai padarīs mazāku.