Skaidrs, ka daļa kustībā iesaistīto jaunpienācēju, kuriem jākalpo kā pierādījumam, ka Par būs malks svaiga gaisa sabiedrības un pie varas esošo satrupējušajās attiecībās, ar politiku un tās mērķiem saprot kaut ko gluži citu nekā varā rūdītais jaunās partijas kodols.
Jaunais projekts manifestē iespēju došanu visiem, nevis dažiem, bet no malas izskatās visai noslāņots, pat ja tā neizskatās jaunajam iesaukumam, kas uz Par dibināšanu ieradās ar rozā brillēm. Bez šīs jauniesaukto masas, kam viss rādās rožainā gaismā un ideālā partija šķiet tāds domubiedru klubiņš, Par ir arī skaidri redzams rūdītu politiķu kodols, kurš, protams, apzinās, ka partijai jābūt iespējami efektīvam, arī uz kompromisiem gatavam organismam, lai nonāktu pie varas un realizētu savas (atvainojiet, protams, savu vēlētāju) intereses.
Politiķi Ilze Viņķele, Daniels Pavļuts, Ints Dālderis, Pēteris Viņķelis nevar tikt uzskatīti par tādiem politikas autsaideriem, kuri līdzšinējos gados uz pirkstgaliem staigājuši apkārt varas virtuvei, grozot galvu šausmās par tās netikumiem, un nu saņēmušies uz galvas lēkt aukstā ūdenī, būvējot partiju uz jauniem ideālistiskiem pamatiem.
Visi viņi ar lielāku vai mazāku ietekmi ilgāku vai īsāku laiku ir bijuši pat ļoti iekšā politikas ķēķī, ko pieklājīgākā vārdā pieņemts dēvēt par reālpolitiku.
Savulaik ekonomikas ministram Pavļutam neklājās viegli, gribot vai negribot trāpoties ceļā dažādu ekonomisko grupējumu interesēm, kuri pirms viņa nonākšanas amatā pa Ekonomikas ministriju bija dzīvojušies kā pa savu kabatu. Lūk, ja Pavļuts par citādas politikas nepieciešamību runātu, atklāti pasakot, kādas ir partiju un to sponsoru pašreizējās attiecības un kādām tām būtu jābūt ideālajā Par pasaulē, svaigās elpas sajūtai būtu daudz vieglāk noticēt nekā eksaltētām runām par labēji centrisku, jaunu, nebijušu politiku. Var noticēt, ja šādi partiju un politisko procesu apraksta politoloģijas studenti vai sociālo tīklu entuziasti, bet ne jau rūdīti un daudz ko savām acīm redzējuši politiķi.
Vēl vairāk ko stāstīt par reālpolitiku būtu vēl nesenajai varas partijas Vienotība valdes loceklei Ilzei Viņķelei. Īpaši par dažādu ekonomisko interešu grupu aplidotās Finanšu ministrijas parlamentārās sekretāres amatā pieredzēto. Ja, pirms ceļ ko jaunu, netiek vaļsirdīgi noārdīts bijušais, īsti nav uzticības jaunās konstrukcijas pamatiem.
Šī iemesla dēļ ikreiz, kad attiecībā uz šo bijušo Jaunā laika, Tautas partijas, TB/LNNK, Pilsoniskās savienības, Vienotības, Zatlera Reformu partijas (jācer, ka nepiemirsās neviena no šo politiskā pusmūža "jaunlatviešu" līdzšinējām partijām) jauno projektu jālieto apzīmējums "jaunā partija", sajūtas ir tikpat neveiklas, kā virknējot "partija Kustība Par!". Korektāk šo visu būtu dēvēt vienkārši par "jaunu projektu". Vai "Par jaunu projektu" – kā vēlaties.
TYT
Viņkeles komunisms un Pavļuts
Mantrausis