Fragments no intervijas:
Ja jūsu partijas, nevis Vienotības pārstāvji būtu piedalījušies atpūtas izbraucienā uz Gruziju, būtu sacelts pamatīgs tracis. Šobrīd visu cenšas noklusināt - jā, smuki neesot, bet Dombrovska, Vējoņa un Zaķa aizstāvji zina teikt, ka par banku ar tā pircēja pārstāvi šie ietekmīgie politiķi nav runājuši...
Tie, kas uzskata, ka jātaisnojas, var daudz un dikti taisnoties, var stāstīt, ka tur nekas nav bijis. Es vēlreiz saku: šis darījums nav izturējis saprātīgā vērotāja testu. To, kas atbildīgs, zinām. Taču, ja šo darījumu pārtrauktu un bankas pārdošanu nodotu Eiropas Komisijai, tad pārdošanas process sāktos no jauna un nav nekādas garantijas, ka, skatot izdevīgāko piedāvājumu, banka nevarētu tikt pārdota kādam no Krievijas. Un tas ir tas lielākais risks. Starp šiem ļaunumiem mazākais ir tad, ja banka nonāk ASV finanšu korporāciju pārstāvju pārziņā.
Ir ļoti nepatīkami, ka mūsu ministri savlaicīgi netika pielaisti pie sarunām ar Eiropas Komisiju, lai varētu kaut ko mainīt (jau teicu, ka bija jādara viss, lai banka saglabātos kā valsts īpašums; saistības to noteikti pārdot Latvijai nav izdevīgas). Taču, neskatoties uz to, mūsu partija nav gatava procesu traucēt, tā ejot kopā ar Saskaņas centru, kā intereses ir pilnīgi citas.
Teicāt, ka rīcība bijusi nepareiza, vainīgie zināmi, bet neko mainīt nevar. Tad jau arī atbildība ne no viena netiks prasīta?
Esmu pārliecināts, ka tiesībsargājošās iestādes un institūcijas, kas nodarbojas ar darījuma analīzi, sekos visam procesam un rīkosies savu pilnvaru ietvaros.
Ko gan var darīt tiesībsargājošās iestādes un citi pārbaudītāji, kas pakļauti valdībai? Lēmumus par Citadeles pārdošanu valdība pieņēma pati, lielā mērā pārņemot arī Privatizācijas aģentūras funkcijas.
Es par šo esmu lauzījis galvu daudz un dikti. Man sāpīgi noraudzīties uz šo darījumu. Bet ko varam darīt šajā situācijā pie ļoti ierobežotām izvēles iespējām? Ir tikai slikta izvēle, vēl sliktāka un pavisam slikta. Nacionālā apvienība un arī valsts ir iespiesta spīlēs, lai pieņemtu lēmumu starp variantiem, kur neviens nav apmierinošs. Zaudējumi būs tāpat, jautājums - kā iziet ar iespējami mazākiem? Tas ir tas arguments, ko vajadzēja izmantot, lai pierādītu, ka mēs nevaram atļauties šo banku pārdot vismaz vēl pāris gadu. Kaut gan ideālā variantā arī turpmāk būtu nepieciešama banka ar valsts kapitālu, kas pilda stratēģisku, valstisku uzdevumu, atbalstot mazos un vidējos uzņēmējus un lauksaimniekus. Jo komercbankas ieinteresētas tikai peļņā. Arī valstij piederoša banka, protams, domā par peļņu, bet tai šī nav vienīgā interese.
Varbūt problēma tajā, ka mūsu Ārlietu vai Ekonomikas ministrija (kurš nu šajā gadījumā atbildīgs) nespēj panākt ilgākus pārejas periodus vai īpašos nosacījumus, ņemot vērā krīzes dziļumu, kur bijām iekļuvuši, un ģeopolitiskos riskus?
Jā, tur tā lieta! Un kad mēs jau pirms diviem gadiem par to runājām, prasījām, lai braucam un kaut ko darām, tad tajā grupā, kurai bija pārrunas ar Eiropas Komisiju, nebija iekļauts neviens no mūsu pārstāvjiem. Viss ir aiz noslēpumainības plīvura, mēs nezinām, kas tur runāts, vai tur bija kādas iespējas ko mainīt, vai ne.
Visu interviju lasiet ceturtdienas, 25.septembra, avīzē Diena!