Paralēlās pasaules

Lai arī ŠSO pastāv jau gandrīz divus gadu desmitus un tajā ietilpst arī trīs no attīstības lielvalstīm – Ķīna, Indija un Krievija, rietumos šīs organizācijas darbībai, tās līderu sanāksmēm un tajās pieņemtajiem paziņojumiem tradicionāli tiek pievērsts maz uzmanības. Ir pieņemts uzskatīt, ka ŠSO pastāvēšanas un darbības mērķi ir izplūduši un neskaidri, organizācija tā arī nav izveidojusi savas ekonomiskās, politiskās vai militārās struktūras, kas būtu salīdzināmas ar līdzīgām rietumvalstu struktūrām, tāpat starp atsevišķām ŠSO valstīm pastāv senas pretrunas, salīdzinot ar kurām ASV un pārējo G7 valstu šābrīža strīdi ir tikai nevainīgas domstarpības.

Rezultātā ŠSO līderu kopā sanākšanas tiek uztvertas tikai kā tādas parunāšanas, kuras nav nedz rietumu preses, nedz politiķu īpašas uzmanības vērtas. It īpaši, ja šādas parunāšanas notiek laikā, kad kolektīvie rietumi risina paši savas iekšējās pretrunas, kuras vietējai auditorijai nešaubīgi ir tuvākas nekā Eirāzijas valstu dienas kārtība.

Tajā pašā laikā pastāv aizdomas, ka ŠSO no vārdiem beidzot ir nolēmusi pāriet pie darbiem, jo tās pēdējā samitā tika daudz runāts par pavērsiena punktu organizācijas darbībā un pāriešanu jaunā kvalitātē. Organizācijas līderu kopīgie paziņojumi pēkšņi izrādījās ievērojami izlēmīgāki nekā iepriekš, ir strauji aktivizējies darbs pie kopīgu struktūru izveides utt., atklāti paziņojot par pretenzijām uz globālas organizācijas statusu un ŠSO vadošo lomu Eirāzijā. Spilgts indikators šajā ziņā ir Ķīnas un Krievijas plašsaziņas līdzekļi, kas ar iepriekš nekad neredzētu entuziasmu metušies apspriest ŠSO potenciālu visdažādākajās jomās un atklāti sākuši dēvēt šo apvienību par pretsvaru kolektīvajiem rietumiem.

Tas gan nenozīmē, ka būtu izzudušas Eirāzijas valstu sadarbības problēmas un savstarpējās pretrunas, tomēr nav arī šaubu, ka ir panāktas atbilstošas politiskās vienošanās un sekos vairāk nekā nopietns mēģinājums tuvāko 5–10 gadu laikā radīt starptautisku aliansi, kuras iespējas daudzās jomās pārsniegs kolektīvo rietumu iespējas, par potenciālu nemaz nerunājot. Rietumvalstu slīgšana iekšējās pretrunās šo procesu tikai paātrinās, kamdēļ tām būtu pēdējais laiks atjēgties.