Pārmērīgas atkarības problēma

Izmeklēšanas atjaunošanu vēlas ASV prezidents Donalds Tramps un viņa uzticības personas, ne bez iemesla uzskatot, ka izmeklēšanas esamība būs nozīmīgs ierocis priekšvēlēšanu cīņā par nākamā ASV prezidenta posteni ne tikai pret Džo Baidenu, bet pret demokrātiem kopumā. Ja Kijeva piekristu atjaunot izmeklēšanu pret enerģētikas kompāniju Burisma, kurā piepelnījās Hanters Baidens un kuru piesedza viņa tēvs, izmantojot savu toreizējo ietekmi Ukrainā, tas būtu trieciens demokrātiem, jo uzskatāmi liecinātu, ka partijas vadība atbalsta apšaubāmus darījumus. Savukārt, ja izmeklēšanas nav, it īpaši svārstīgajiem vēlētājiem parādās iemesli šaubīties jau par Trampa godprātību.

Papildus jāņem vērā, ka demokrātiem šis ir arī izdzīvošanas jautājums. Trampam un republikāņiem atšķirībā no konkurentiem ir vēl kava citu kāršu, kuras likt galdā, it īpaši jau ekonomiskie argumenti, kas ASV tradicionāli tiek uzskatīti par svarīgiem. Demokrātiem savukārt ir nopietnas problēmas ar citiem piedāvājumiem, kas tiek maskēts ar bezkompromisa cīņu pret Trampu personiski.

Ņemot vērā šādu fonu, jau tāpat problēmu nomocītā Ukraina ir nonākusi ASV iekšpolitisko procesu epicentrā. Ir skaidrs, ka katra no ieinteresētajām pusēm īstenojusi ievērojamu spiedienu uz Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un citām amatpersonām, prasot sev vēlamā lēmuma pieņemšanu. Turklāt priekšrocības jau sākotnēji bija demokrātiem, jo Ukrainas varas institūcijās ir liels skaits cilvēku, kuri pēc 2014. gada orientējas uz sadarbību tieši ar šo partiju.

Arī rezultāts ir likumsakarīgs – neraugoties uz visiem manevriem, oficiālā Kijeva atklāti ir nostājusies demokrātu pusē. Tieši tāpat, kā tas notika 2016. gadā, kad Ukraina visos iespējamos veidos atbalstīja demokrātus. Šīs izvēles rezultāts savukārt ir labākajā gadījumā rezervēta Trampa administrācijas attieksme pret Kijevu.

Tomēr 2016. gadā Trampa izredzes uzvarēt prezidenta vēlēšanās tika uzskatītas par atklāti niecīgām, bet šoreiz tās joprojām ir labas, par spīti pret ASV prezidentu izvērstajām kampaņām. Nav jāmin, kāda atkārtotas uzvaras gadījumā būs Trampa attieksme pret valsti, kura atklāti nostājusies viņa oponentu pusē.

Vienlaikus galvenais pat nav fakts, ka Ukraina sev par nelaimi ir kļuvusi par instrumentu ASV iekšpolitiskajās kaujās, kas valstij draud ar neprognozējamām sekām. Ukraina ir tikai spilgts piemērs tam, ka pasaulē ir vesela plejāde valstu, kuru iekšpolitiskā stabilitāte, labklājība un vēl daudz kas cits de facto ir atkarīgs nevis no šīm valstīm, bet no iekšpolitiskajiem procesiem lielvalstīs. Mainīt šo situāciju savukārt var tikai reāla, nevis formāla – uz atkarību no kādas lielvaras balstīta – suverenitāte.