Arī tas, ka sākotnēji pirms visas JKP frakcijas tikšanās notika premjera un JKP vadītāja Jāņa Bordāna saruna "zem četrām acīm", vairāk liecina par JKP vēlmi pamatīgi pašūpot koalīcijas laivu, nevis nogāzt šo valdību, kas diezgan prognozējami nozīmētu JKP kā nopietna politiska spēlētāja pilnīgas beigas, ko diezgan skaidri iezīmēja arī Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti, kuros JKP (gan ne tikai) neieguva pietiekamu vēlētāju atbalstu un līdz ar to arī nevienu deputāta vietu. Savukārt tas nozīmē – lai arī pats Bordāns pēc JKP tikšanās ar premjeru tieši paziņoja, ka arī turpmāk sagaidāmas JKP domstarpības ar pārējiem koalīcijas partneriem, JKP noteikti nav tā partija, kuras interesēs būtu Kariņa valdības demisija un līdz ar to jaunu sarunu sākšana par nākamās valdības koalīcijas veidošanu, kuras sastāvs varētu būt vairs ne tāds kā šobrīd. Pat neskatoties uz to, ka pašreizējais Saeimas sastāvs nedod plašas manevru iespējas citas, strādāt spējīgas valdības izveidošanai.
Taču šī koalīcijas krīze vairāk iezīmē kādu citu niansi, kas gan nav nekāds jaunums. Proti, JKP pēdējo pāris mēnešu laikā ar īpašu azartu, atļaušos teikt, tieši vai netieši gānās par teju pilnīgi visiem koalīcijas partneriem, tajā pašā laikā nekautrējas regulāri sludināt savus "labos darbus un mērķus". Un vienlaikus ir interesanti vērot pārējos koalīcijas partnerus, kuri pagaidām vēl pārsteidzoši miermīlīgi uztver šāda veida attieksmi.
Savdabīga ir arī "dumpīgā" koalīcijas partnera izpratne par demokrātiju un viedokļu dažādību.
Proti, Bordāna paziņotais, ka koalīcijas partijām katru dienu būšot pārbaudījumi, par vienu no nākamajiem pārbaudījumiem nosaucot JKP biedres, izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas aicinājumu neapstiprināt Indriķi Muižnieku Latvijas Universitātes (LU) rektora amatā. Abstrahējoties no LU rektora vēlēšanu mudžekļiem, tomēr šķiet savdabīga JKP attieksme pret viedokļu dažādības pastāvēšanu, jo šis Bordāna paziņojums tomēr izklausās pēc diezgan skaidra vēstījuma, ka viņa partijas lēmums ir vienīgais pareizais, bet tie, kuri tam nepiekritīs, jāsecina, rīkosies "pretēji tiesiskumam". Un tajā pašā laikā Bordāna vadītās Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāra amatā strādā persona, kurai uzrādīta apsūdzība par valsts noslēpuma izpaušanu. Nenoliedzami personu par vainīgu uzskata tikai tad, kad likumīgā spēkā stājies notiesājošs tiesas spriedums, tomēr šāda situācija ir, maigi sakot, traģikomiska.
Serjoznijs
Nja
Nu