Pieprasījums un interese ir. Vai ir arī atbalsts?

Šī biznesa pamatpatiesība nāk prātā, vērojot šoruden sabiedrībā uzvirmojušo, atšķirīgiem viedokļiem bagāto un emocionālo diskusiju, kas veltīta situācijai grāmatniecībā un izpausmes radusi gan klasiskajos medijos, gan sociālajos tīklos. Lai cik kaislīgi arī oponenti strīdētos par to, kas īsti notiek grāmatniecībā, nav noliedzams, ka mūsu, respektīvi, lasītāju, vidū pieprasījums pēc grāmatām ir. 
Nesen man bija iespēja vērot, kā ārzemēs, otrā Eiropas malā iepriekš savstarpēji nepazīstamus cilvēkus no Latvijas saliedēja saruna par rakstnieces Noras Ikstenas prozu. Savukārt globālisma citadelē – gigantiskā starptautiskajā lidostā – Rīgas avioreisa gaidītāji izcēlās ar to, ka lasīja grāmatas – latviešu autoru darbus.

Jāatceras, ka grāmatniecības nozares pārstāvji iepriekš norādījuši – dati par nelielajām grāmatu tirāžām neatklāj precīzo ainu. Turklāt, pat ja grāmatu tirāžas tiešām nav nekādas milzīgās, jāņem vērā vairāki objektīvi faktori –  gan Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanās, gan daudzu cilvēku pieticīgie ienākumi, gan moderno tehnoloģiju un interneta izplatība, kas neizbēgami samazina nepieciešamību pēc praktiskas ievirzes izdevumiem, piemēram, ceļvežiem un kartēm. Jāņem arī vērā, ka ļoti plašais grāmatu klāsts veikalos neizbēgami liek grāmatām savstarpēji konkurēt, cīnoties par pircēju uzmanību. 

Neapstrīdami šajā klāstā ir arī cienījams latviešu oriģināldarbu piedāvājums. Vajag vien ielūkoties žurnālā SestDiena – oktobrī divreiz pēc kārtas žurnāla vāks un centrālā intervija vēstīja par latviešu autoru, kurš var lepoties ar jau iznākušu grāmatu – proti, vēstīja par Juri Rubeni un par Rimantu Ziedoni. Par atpazīstamu zīmolu, kas apvieno daudzu talantīgu latviešu rakstnieku darbus, jau kļuvusi sērija Mēs.Latvija.XX gadsimts. Šie ir tikai daži piemēri tam, ka oriģinālliteratūra mums ir.

Tātad it kā viss būtu labi – ir lasītāji, ir grāmatas. Uz kādu mērķi tad vērstas vētrainās emocijas medijos un sociālajos tīklos? Visticamāk, tā problēma, kas patiešām ir sabiedrības uzmanības vērta, saistīta ar rakstnieka Arno Jundzes izteikumiem LTV raidījumā Aizliegtais paņēmiens. Jundze atgādināja, ka grāmatas autors dažādu subjektīvu un objektīvu apstākļu dēļ var palikt bez finansiāla gandarījuma par savu darbu. To, ka literatūra ir gandrīz vienīgā kultūras joma Latvijā, kurai nav sistemātiska un apjomīga finansiālā atbalsta no valsts, vairākkārt uzsvēruši arī Dienas kultūras tematikas žurnālisti un redaktori.

Iespējams, Latvijas valsts simtgades tuvošanās noskaņā par kultūru atbildīgajām valsts amatpersonām vajadzētu pulcēties pie sarunu galda ar grāmatniecības pārstāvjiem un kopīgās sarunās atrast modeli, kas padarītu autorus finansiāli pēc iespējas labāk aizsargātus un sekmētu literāro darbu tapšanu, jo tas, ka grāmatu lasīšana Latvijā joprojām ir populāra, nav noliedzams. Spriežot pēc kaismīgajām diskusijām, ideju tam, kāds būtu ideālais modelis, grāmatniecības pārstāvjiem netrūkst.