Pirmā doma: atkal "apgūst"?

Atkal kāds izdomājis, kā "apgūt" naudu? Vai ticis rīkots konkurss? Cik iztērēts? Cik tūkstošu izmaksāja viens tāds čurājamais stabiņš? Kurš ar to nopelnīja? Labāk tualetes cilvēkiem parkos būtu uzstādījuši, nevis kam šādam tērējušies utt. Idejas autore Anitra Tooma, uz to reaģējot, savā Facebook profilā bija spiesta taisnoties, ka ideja nav izmaksājusi neko – dēļu gali ņemti no uzņēmuma Rīgas meži kokzāģētavas, uzņēmuma strādniekiem pašlaik darba esot mazāk, viņi uztaisījuši gan suņu pasta stabiņus, gan desmitiem jaunu putnu būrīšu.

Skaidrs, ka šādi gadījumi, šāda publikas reakcija demotivē valsts un pašvaldību institūcijās strādājošos nākt ar kādām labi domātām iniciatīvām, realizēt tās.

Tu, cilvēks, gribi ko labu, bet tavu darbu apspļauda, jo liela daļa sabiedrības uz visu ieradusi raudzīties caur aizdomu par savtīgām interesēm prizmu. No kā tas rodas? Kāpēc esam tik sabojāti savā uztverē? Varbūt ir kādi citi cēloņi, bet manā skatījumā galvenās saknes šādai attieksmei aug no politiskās cīņas laukuma, tālāk izplatoties arī dažādos sadzīves līmeņos. Proti, politiķi savā starpā raduši sacensties nevis par to, kurš un kāpēc labāks, bet gan pazemojot, publiski kompromitējot viens otru un uz tā fona cenšoties sevi demonstrēt kā labākus kaut vai tāpēc vien, ka "atklāj", "aktualizē" citu esošos vai pat visbiežāk izdomātos pārkāpumus. Cik mums nav bijis skandālu, kur politiķi savus konkurentus sauc par zagļiem, apgalvo, ka tā vai cita objekta būvniecības izmaksās noteikti iekļauta kukuļdošana utt. Politiski tas "strādā", lai arī pierādījumus šādi izsludinātiem iespējamiem pārkāpumiem gandrīz nekad nav izdevies gūt (par ko diez vai vainojamas izmeklēšanas iestādes). Taču negatīvais ir tas, ka plašākā sabiedrībā no tā veidojas attieksme, ka teju vai visi politiķi – gan valsts, gan pašvaldību līmenī – ir savtīgi, blēdīgi un ka attiecīgi arī viņiem pakļautie darbinieki ir tikai izpildītāji kaut kādos apšaubāmos darījumos. Tad nu nav brīnums, ja pirmā reakcija, uzzinot par ko jaunu, ir skepses, nosodījuma, aizdomu pilna. Un tikai tad, kad uzzina detaļas, to, ka šis konkrētais nav lielu izmaksu projekts, to sāk vērtēt pēc būtības – slavēt par izdomu utt. Un tā tas ir ne tikai šajā gadījumā.