Polis pret rupjībām

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija šodien skata jautājumu par Latvijas Radio5 jeb Pieci.lv raidījuma Pilnīgs Vakars rubrikas Pieliec punktu! atbilstību sabiedriskajam pasūtījumam. Šis jautājums aktualizējās pēc tam, kad publiski vērsāties pie Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) vadītāja Aināra Dimanta par rupjību (šeit gan tās neatkārtosim) apzinātu tiražēšanu sabiedriskajā medijā. 

Jā, man ir mans subjektīvais, pilsoņa viedoklis, un es redzu un dzirdu, ka lielākā daļa cilvēku manā darba kolektīvā, sabiedrībā piekrīt tam, ka valsts medijā rupjībām nav vietas. Bet tajā pašā laikā varam lasīt viedokļus, ka varbūt vajadzētu uzsākt diskusiju par to, vai sabiedriskajā medijā tomēr varētu būt vieta rupjībām. Ja likumdevējs tā lems, lai tā būtu, bet uz doto brīdi ir spēkā likums, kur tas nav paredzēts. Saprotiet, ja rītdien pieņems satiksmes noteikumos, ka drīkst braukt pa pretējo joslu, kad ienāk prātā, tad tie būs citi satiksmes noteikumi, bet pagaidām taču tā nav! Es nevēršos pret kādu konkrēti, tikai gribu tikt skaidrībā – kādi tad tagad ir spēles noteikumi? Ja Satversme nosaka, ka likums ir vienāds visiem, tad sagaidu, ka tas attiecas arī uz tiem, kas darbojas radio jomā.

Tāpēc Dimanta kungam uzdevu virkni jautājumu, un gribu saņemt oficiālu atbildi. Ja tās ir rupjības, sagaidu, ka NEPLP kaut kā reaģēs. Ja tās nav rupjības... Spriežot pēc valsts radio vadītāja Pauliņa reakcijas vai precīzāk – nereakcijas, sanāk, ka ir šaubas. Ja nebūtu šaubu, tas raidījums neturpinātos, bet, ja tas turpinās, tātad ir šaubas. 

NEPLP veic kādu uzraudzību par to, kas norisinās ēterā, vai nē? 

Es nezinu, tāpēc jautāju. Pirms tam man radio kurators NEPLP Dainis Mjartāns vairākkārt teicis: Poļa kungs, ja kaut kas nav tā, kā vajag, jūs mums ziņojiet, jo mums jau neviens neko nav ziņojis un, kamēr neziņo, nevaram reaģēt. Tāpēc vērsos ar vēstuli, tagad gaidu atbildi. Cerams, ka uz rudens pusi uzzināsim, kāds ir oficiālo iestāžu viedoklis. 

Visai dīvaini, ka ir vajadzīgs iesniegums, lai padome uzzinātu par aplamībām un reaģētu. 

Pagājušajā nedēļā biju Briselē, kur notika Eiropas raidorganizāciju asociācijas sēde. Šī organizācija ietver 4,5 tūkstošus Eiropas komercradiostaciju. No Latvijas ir tikai Eiropas hitu radio. Informēju kolēģus arī par šo gadījumu, viņi neticēja, ka kaut kas tāds ir iespējams. Lai gan jāsaka, ka problēmas ar valsts medijiem ir ne tikai Latvijā – Vācijas asociācijas vadītāji informēja, ka arī pie viņiem gatavojas veidot šādu valsts finansētu kanālu. Francijā šāds kanāls ir absolūti nepopulārs, Dānijā ir tāda pati situācija. 

Vai ko mainītu sabiedrisko mediju iziešana no reklāmas tirgus? 

No vienas puses sabiedriskajiem medijiem nav sevi jāuztur no reklāmas naudām. Jo reklāmas naudas un dažādi sadarbības raidījumi būtiski ietekmē saturu, un es esmu par to, lai Latvijā būtu spēcīgi sabiedriskie mediji – pats galu galā esmu pirmos 17 profesionālās karjeras gadus nostrādājis valsts radio. Varu salīdzināt tos standartus, kādi bija savā laikā un kādi tie ir tagad. Diemžēl tie standarti ļoti kritušies. Tomēr, manuprāt, šobrīd labāk, ja valsts radio paliek kopējā reklāmas tirgū, tāpēc, ka esošā padome un esošā radio vadība vienkārši nav kvalificēta veikt šo iziešanu no reklāmas tirgus. Ir daudz neskaidrību – kādā veidā, pēc kādiem principiem medijs tiks finansēts, kas ir tas sabiedriskais pasūtījums, par ko sabiedrībai būtu jāmaksā, kurš nosaka šo sabiedrisko pasūtījumu? Šie jautājumi nav atbildēti. Ir tikai kaut kādas vispārējās frāzes par informatīvās telpas aizsardzību, demokrātiju, vārda brīvību. 

Faktiski valsts maksā sabiedriskajam radio, ka kaut kas tiek raidīts latviski?

Nevaru atbildēt, vai ir tik traki. Bet uz konkrēta piemēra redzu, ka tas mehānisms nedarbojas, turklāt salīdzinoši tik niecīgā jautājumā, kas jebkurā komercstacijā būtu atrisināts dažu stundu laikā. Tad kā mēs varam runāt par daudziem desmitiem miljonu, kas būtu nepieciešami valsts radio un TV uzturēšanai?! 

Teicāt, ka par šo jautājumu runājāt ar kolēģiem Briselē. Vai esat runājis arī Latvijā? Komercradio pie mums ir diezgan daudz. Citi arī satraucas par šo jautājumu vai tikai jūs viens?

Savstarpējās sarunās kolēģi pauž neizpratni par notiekošo. Taču pastāv noteikta subordinācija, kuru es cenšos ievērot. Tāpēc vēršos pie attiecīgajām amatpersonām, cenšos vispirms noskaidrot, kāds ir oficiālais viedoklis.

Tagad izskan pārmetumi, ka es vēršos pret hiphopa kultūru. Es nevēršos ne pret ko, es jautāju, vai notiekošais atbilst likumam. Un, ja pasaka ēterā "tūlīt šeit būs rupjības", vai ar to pietiek, lai tālāk sekotu rupjības? Vai pietiek pateikt, ka tūlīt braukšu pa pretējo joslu, lai es drīkstētu to darīt? 

Ir cerība, ka kaut kas mainīsies, vai tas kārtējoreiz pārvērtīsies par farsu?

Es nepozicionēju sevi kā cīnītāju par kārtību. Esmu uzņēmējs. Un kā tādam man ir tiesības uzdot jautājumus savai vadībai, kas dotajā gadījumā ir NEPLP. Ja tas, kas izskan Pieci.lv raidījumā, ir likuma pārkāpums, tad sagaidu, ka jūs reaģēsiet kā uz likuma pārkāpumu. Bet, ja tas ir likuma ietvaros, tad pilnīgi cita runa – saskaņā ar likumu 15% no sabiedriskā pasūtījuma naudas var tikt sadalīti komercmedijiem. Man ir daudz lielāka auditorija konkrētajā mērķauditorijā nekā konkrētajam kanālam – vai es arī drīkstu pieteikties uz šāda veida raidījuma veidošanu? Es to varētu izvērst daudz lielākā mērogā, ja jau tāda ir valsts politika.

Visu Romāna Meļņika interviju ar Uģi Poli lasiet trešdienas, 17. jūnija laikrakstā Diena!