No pārsteiguma par vīrusa izplatīšanās ātrumu vienā valstī līdz izmisumam par tā straujo ''tīmekļošanos'' jau visā pasaulē. No smīkņāšanas par totāliem kontaktu ierobežojumiem gada sākumā Ķīnā līdz tādu pašu ieviešanai rietumvalstīs. No sejas aizsegšanas ierobežojumu ieviešanas iepriekšējos gados līdz obligātai sejas aizsegšanai publiskās vietās un sodiem par tā neievērošanu. No tiekšanās būt klāt itin visur līdz attālinātam darbam un saziņai, pateicoties faktiski sprādzienveida attīstībai elektroniskās saziņas, attālinātas komercijas un nodarbinātības ziņā. Un no bezspēcības sajūtas ļaunas slimības priekšā līdz cerībai gada beigās, ka to ir iespējams pieveikt, kad sākusies vakcinācija.
Tas bija un joprojām ir pārbaudījums demokrātijai tur, kur tā bijusi cieņā, tas ir pārbaudījums valstu valdību prasmēm krīzes pārvaldībā, pārbaudījums sabiedrības spējai būt apzinīgai, pašdisciplinētai. Un arī pārbaudījums tam, vai spējam mācīties no pārmaiņu laikā piedzīvotā, tostarp pieļautām kļūdām.
Vēl vasarā bija aktuāls jautājums: vai pēc pandēmijas pirmā viļņa iznācām gudrāki? Vai mācējām sagatavoties otrajam vilnim, kura nenovēršamība bija skaidra? Šķita, ka jā. Tagad redzam, ka lielā mērā tomēr nē.
Kaut vai uz mūsu pašu krīzes pārvaldības piemēra par to varam pārliecināties – ja pavasarī, pandēmijas pirmajā vilnī, Latvijas politiķi demonstrēja izlēmību, sabiedrība – augstu atbildīgumu, tad rudenī, kad ar daudz lielāku sparu sākās otrais vilnis, bija vērojams ilgstošs atslābums gan lēmumu pieņēmēju vidē, gan lielā daļā tautas. Kādas mācības gūstam (un vai gūstam?) tagad, ka atnācis otrais vilnis ar tādu statistiku, kas pirmā viļņa laikā mums ne ļaunos murgos nerādījās? Šā brīža norises ar diskusijām par to, kas bija jāizlemj jau sen, šajā ziņā ne par ko labu neliecina...
Jā, beidzot sākusies vakcinācija, taču diez vai ir pamats to uztvert kā brīnumlīdzekli, kas iedarbojas tūlītēji un visaptveroši, mirklī atbrīvojot ikvienu no nepieciešamības turpināt izsargāties no saslimšanas.
Līdz brīdim, kad vakcinēta būs tik liela sabiedrības daļa, ka varēsim saskatīt šā pasākuma efektivitāti, paies vēl krietns laiks, tas taču arī jānodzīvo ar iespējami maziem cilvēku veselības un dzīvību zaudējumiem.
Un vēl būtisks aspekts – Covid-19, šķiet, pamatīgi aizēno visu pārējo, kas šogad noticis Latvijā, taču daudzām norisēm noteikti būs ilgtermiņa efekts, tostarp arī saistībā ar izeju no Covid-19 raisītās ekonomikas krīzes. Pieminēšanas vērtas ir kaut vai valdības iecerētās un Saeimas akceptētās nodokļu izmaiņas, kas noteikti būs uzņēmējdarbības uzsākšanu bremzējošas (vismaz 2021. gadā) un tā dēvēto mazo uzņēmējdarbību ierobežojošas. Taču iespējams, ka nelegālo uzņēmējdarbību stimulējošas. Tiešām nākamais būs kļūdu labošanas gads?