Dienā nupat bija plašs raksts par parlamentārās izmeklēšanas komisiju, kas izveidota bankas Citadele pārdošanas izvērtējumam. Viens no jautājumiem, kam pievērsta uzmanība – zemā cena, par kādu valsts pārdeva savas akcijas šajā labi pelnošajā komerciestādē. Vai bija iespēja pārdot dārgāk?
Manā ieskatā tiešām varēja pārdot dārgāk. Bija noteikti pazemi bankas vērtējuma koeficienti, netika pienācīgi novērtēta bankas sekmīgā darbība, peļņa, it sevišķi, ja paskatāmies bankas attīstības perspektīvas un to, kā tā pati plāno savu izaugsmi.
Lēmumi par pārdošanu tika pieņemti lielā steigā, kārtējo reizi dzirdējām satraukuma pilnus apgalvojumus, ka vilcināšanās gadījumā valstij draud lielas nepatikšanas. Pamatoti?
Šāds spiediens bija. Valsts jau senāk, uzņemoties saistības pret Eiropas Komisiju, bija varbūt nepārdomāti parakstījusies uz nepatīkamiem noteikumiem. Tomēr uzskatu, ka situācija 2014. gada oktobrī nebija tik spiedīga, lai valstij būtu par katru cenu jāpieņem tāds cenas piedāvājums, kādu tajā mirklī izteica potenciālais akcionārs. Maldīgs bija priekšstats, ka jāpieņem valdības izvēlētā pircēja nosacījumi, jo atlikuši tikai divi mēneši un, ja atkal runās ar citiem, nebūs iespējams pabeigt visu laikā. Vairāki no investoriem, kuri bija iepriekš izteikuši vēlmi iegādāties banku, to uzturēja arī procesa gaitā. Līdz ar to bija iespēja operatīvi mainīt pircēju un panākt labākus nosacījumus, iekļaujoties arī termiņos.
Uzņēmēju organizācijas vairākkārt paudušas satraukumu, ka Latvija neizmanto iespējas pacīnīties par savām interesēm. Izskatās, ka arī šajā gadījumā.
Jā, bieži vien tiešām ir vēlme būt teicamniekiem, izdarīt visu laikā un ar labāko atzīmi, kaut, iespējams, tas nav pašu valsts interesēs. Ja valsts spētu nodefinēt savas intereses un mēģinātu tās aizstāvēt, iespējams, varētu panākt labākus rezultātus.
Kādā veidā tika pieņemts lēmums, ka banka jāpārdod konkrētajam pircējam?
Katrā no informatīvajiem ziņojumiem, ko izskatīšanai valdībā virzīja Ekonomikas ministrija, bija vairāki pārdošanas varianti. Lēmums, ka valdība grib turpināt sarunas ar konkrēti vienu pircēju, bija ministru pašu pieņemts, un tas ir pretrunā ar to, ko izmeklēšanas komisija tagad secinājusi, proti, ka ministriem nebija izvēles.
Dīvaini arī tas, ka ministri nu atzīst, ka nav spējuši iedziļināties, jo esot bijis milzīgs informācijas apjoms, un tajā pašā laikā tieši viņi pieņēma lēmumu pārdot konkrētam pircējam. Te nav pat runa par augstākās cenas piedāvājumu, kas vēl būtu saprotams kā kritērijs.
Ja viņi šādi uzskata, tādā gadījumā paši atzīst, ka ir nekompetenti cilvēki, kādiem valdībā nav vietas! Jo pēc būtības tas ir lēmums ne tikai par vienas kapitālsabiedrības daļu pārdošanu, bet arī par valsts budžetu un valsts garantiju nokārtošanu. Ja valdība nav spējīga lemt par šādiem jautājumiem... tad tās kompetence ir vien lemšanas par kazas pupiem vai Brīvdabas muzeja biļešu cenu līmenī, kas arī darba kārtībā?
Ja lēmums jāpieņem par daudziem desmitiem miljonu, ir attaisnojams, ka dokumentu ir daudz. Lai pieņemtu kvalitatīvu lēmumu, tēmā ir jāiedziļinās. Ja nav iespējams izlasīt piedāvāto informācijas apjomu, Ministru kabinetam neviens nevar liegt atlikt sēdi, lai ar visu iepazītos, kaut vai piesaistot speciālistus, kas papildus izvērtē, izskaidro, ja pašiem šo zināšanu nav. Valdība tādu iespēju neizmantoja. Ja ministri tagad saka, ka neko nesaprata, tad jautājums – kā varēja pieņemt lēmumus, turklāt atšķirīgus, nekā bija sagatavojusi Ekonomikas ministrija, Uzraudzības komiteja un Privatizācijas aģentūra?
Visu interviju ar Ansi Spridzānu lasiet trešdienas, 4. novembra laikrakstā Diena!