Tāpat tikai 4% mūsu valsts iemītnieku uzticas Krievijas valsts institūciju un mediju sniegtajai informācijai par Ukrainā notiekošo karu. Tas secināts pētījumā, ko pēc Valsts kancelejas pasūtījuma pērn decembrī veica pētījumu centrs Latvijas fakti un kura rezultātus publiskoja aģentūra LETA. Ukrainas cīņu pret Krievijas agresiju atbalsta 82% respondentu, un tāpat vairāk nekā 80% respondentu Krievijas valsts institūciju un mediju sniegto informāciju uzskata par neuzticamu. Kopumā pētījums ļauj secināt, ka pārliecinošs Latvijas sabiedrības vairākums, formulējot vienkārši, ir par Ukrainu un pret Krieviju.
Pat ja pieļauj, ka patiesībā Kremļa agresīvās politikas piekritēju īpatsvars ir lielāks par 4%, pozitīvi vērtējams ir tas, ka īpaši cienīta netiek bravūrīga plātīšanās, atbalstot Maskavas impēriskās ambīcijas, un tādu cilvēku, kuri skaļi un histēriski bļaustās, izkliedzot frāzi "Mēs esam Krievijas pusē!", skatījums īpaši nopietni netiek uztverts ne latviskajā vidē, ne krievvalodīgo kopienas rietumnieciski orientētajā, intelektuālajā daļā.
Tomēr būtisks jautājums ir saistīts arī ar to, kas tad ir tie 4% mūsu valsts iedzīvotāju, kuri atbalsta Krievijas iebrukumu Ukrainā un tic tai informācijai, kura nāk Krievijas, t. i., no valsts, kuru Eiropas Parlaments pasludinājis par terorisma atbalstītāju.
Protams, var gadīties, ka šo 4% vidū ir "viss ir slikti" filozofijas piekritēji, kuri allaž ir pret mūsu valsts oficiālo nostāju un pret jebko, ko definējusi Eiropas Savienība (ES), un tā tas ir arī par citiem tematiem, ne tikai par Kremļa izraisīto karu Ukrainā. Ir arī iespējams, ka šo 4% vidū patiešām ir tā dēvētā piektā kolonna, respektīvi, Putina politikas fani, un tādā gadījumā šo personu uzraudzīšana ir Valsts drošības dienesta kompetencē.
Taču var arī būt tā, ka šo 4% vidū ir tādi Latvijas iedzīvotāji, kuri nav apguvuši mūsu valsts valodu un nepārvalda nevienu citu no ES oficiālajām valodām, un līdz ar to vienīgā valoda, kādā viņi skatās televīzijas pārraides vai lasa ierakstus sociālajos tīklos, ir krievu valoda. Šādā gadījumā būtu vērts diskutēt gan par to, cik veiksmīgi Latvijā vairāk nekā 30 neatkarības gados ir īstenota cittautiešu integrācija, gan arī par to, vai mūsu sabiedrības latviskā daļa ir izdarījusi visu iespējamo, lai ikviens no mūsu līdzcilvēkiem – radiem, draugiem, paziņām, kolēģiem, kaimiņiem – latviešu valodu pārvaldītu vismaz tik labā līmenī, lai spētu lasīt, skatīties un klausīties ziņas latviski.