Par šādu Irānas prezidenta vēlmi liecina virkne citu viņa izteikumu, kā arī fakts, ka par Pezeškiāna viceprezidentu stratēģiskajos jautājumos ir kļuvis bijušais Islāma Republikas ārlietu ministrs Džavāds Zarīfs, kurš ir zināms kā galvenais 2015. gada Irānas kodolvienošanās (kodolprogrammas ierobežošana apmaiņā pret virknes sankciju atcelšanu) autors, kā arī ar iestāšanos pret Teherānas tuvināšanos ar Pekinu un jo īpaši ar Maskavu. Tā kā viceprezidenta postenis Irānas hierarhijā ir pakāpi augstāks par ministra posteni, Zarīfa iecelšana šajā amatā nozīmē paaugstinājumu.
Liberālās nometnes pārstāvis Pezeškiāns par valsts prezidentu, jāatgādina, tika ievēlēts šā gada jūlijā, pēc tam kad helikoptera katastrofā bojā gāja viņa konservatīvais un antirietumnieciski noskaņotais priekštecis Ibrāhīms Raisi. Līdz ar Pezeškiāna stāšanos amatā Irānas ārpolitika vārdos ir kļuvusi jūtami mazāk antirietumnieciska, kas jau ir raisījis klusas cerības, ka Teherāna varētu atkal pārorientēties Rietumu virzienā.
Galvenais šādu cerību iemesls ir ekonomiskās problēmas, kuras lielā mērā ir Rietumu noteikto sankciju rezultāts un kuru dēļ valstī pastāv salīdzinoši plaša neapmierinātība ar konservatīvo politiku.
Ja Irāna izšķirtos par ārpolitisko prioritāšu nomaiņu, šāds solis kļūtu par jūtamu triecienu Rietumu galvenajiem ģeopolitiskajiem konkurentiem. Tostarp tādēļ, ka Teherāna pēdējo gadu laikā ir pievienojusies visām galvenajām nerietumu organizācijām un kļuvusi par vienu no būtībā antirietumnieciskās alianses kodola valstīm.
Cits jautājums, ka iepriekš minētā varbūtība ir drīzāk teorētiska. Pirmkārt jau Irānas prezidents nav pati augstākā valsts amatpersona, bet vairāk līdzinās vēlētam premjerministram. Irānas augstākais līderis tikmēr ir ajatolla Alī Hāmenejī, kurš neslēpj savas antipātijas pret Rietumiem, lai gan pieļauj arī pragmatisku sadarbību ar tiem. Ne mazāk svarīgi, ka liela ietekme valstī ir arī Islāma revolūcijas sargu korpusam (vairākās rietumvalstīs atzītam par teroristisku organizāciju), kura locekļu uzskati ir izteikti konservatīvi un antirietumnieciski. Ir vēl arī citi iemesli, kuru dēļ var uzskatīt, ka nekas vairāk kā tikai īslaicīga un pragmatiska sadarbība ar Rietumiem no Teherānas nav gaidāms.