Tagad, kad pandēmija ilgst jau vairāk nekā gadu, tiek runāts par to, ka ES dalībvalstīm vajadzētu vienoti atsākt vienkārši īstenojamu ceļošanu. Lai gan mūsu valstī populārs ir viedoklis, ka uz ārzemēm raujas tikai kūrortu fani, tā tomēr nav. Paralēli kultūras, dabas un cita veida tūrisma ceļojumiem līdz pandēmijai ierasta prakse bija gan starptautiskas darījumu apspriedes un nozaru konferences, gan strādāšana ārvalstīs ļoti dažādos projektos. Arī Eiropas Parlamenta deputātu darbs līdz pandēmijai noritēja gan Briselē, gan plenārsesijās Strasbūrā.
Turklāt tuvojas vasara, un aizvien skaļāk skan brīdinājumi, ka zaudēt vēl vienu tūrisma sezonu, neļaut tūrisma uzņēmumiem pelnīt, bet uzturēt tos pie vārgas dzīvības ar pabalstiem un citiem atbalsta "vitamīniem", nebūtu labākais variants.
To apzinoties, Eiropas Komisija (EK) ir ierosinājusi izveidot digitālo zaļo sertifikātu, kas būtu apliecinājums tam, ka cilvēks ir vakcinējies pret Covid-19 vai saņēmis negatīvu testa rezultātu, vai izslimojis šo slimību. Teorētiski – sertifikāts pavērtu iespēju ceļot, neievērot pašizolāciju.
Turklāt šis sertifikāts bez maksas būtu pieejams digitālā vai drukātā formātā, sola EK pārstāvniecība Latvijā. Tūrisma eksperts Ēriks Lingebērziņš sociālajā tīklā Facebook.com atzinis, ka digitālais zaļais sertifikāts ir vienīgais risinājums, lai nodrošinātu "vismaz minimālu tūristu plūsmas atjaunošanos", bet, tāpat kā daudzi citi eksperti, uzsvēris, ka pietrūkst plāna tūrisma atdzīvināšanai.
ES spēju vienoties par saskaņotu ilgtermiņa stratēģiju apgrūtina tas, ka tūrismam ir atšķirīga loma dalībvalstu ekonomikā. Dienvideiropas valstīm, it īpaši Grieķijai, Maltai un Kiprai, kā arī atsevišķiem reģioniem Portugālē, Spānijā un Itālijā, ārvalstu tūristi ir nepieciešami daudz vairāk nekā Ziemeļvalstīm.
Problēmas rada arī tas, ka situācija ar Covid-19 izplatību un ierobežojumiem ir mainīga, – nesen sociālajos tīklos bija lasāma kādas latvietes jūsmošana par atpūtu Polijā, un vienlaikus parādījās ziņas, ka Polija ievieš stingrākus ierobežojumus.
Līdz ar to tas, vai ES spēs ieviest vienotu stratēģiju ekonomisko un epidemioloģisko risku sabalansēšanā, joprojām ir diskutabls jautājums.