Taču pandēmijas laiks arī ir devis tādu pieredzi, ka tad, ja Covid-19 izplatība aug, to izjūt ne tikai veselības aprūpes sistēma, bet arī daudzas citas jomas – no izglītības līdz tirdzniecībai.
Protams, var cerēt, ka atšķirībā no 2020. gada rudens un pērnā rudens šoruden Covid-19 neapturēs daudzu nozaru darbību un ierobežojumi, ja tādi būs nepieciešami, izpaudīsies vien kā masku lietošana, distancēšanās un Covid-19 digitālo sertifikātu pārbaude atsevišķos gadījumos, piemēram, masu pasākumos un lidostās. Tomēr mūsu politiķiem būtu jādomā ne tikai par popularitātes spodrināšanu pirms oktobrī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, bet arī par to, kāda būs situācija Latvijā, ja piepildīsies pesimistiskākie no epidemiologa pieļautajiem scenārijiem un parādīsies jauns Covid-19 variants, kas būs, vienkārši formulējot, lipīgāks un bīstamāks par omikronu. Patlaban vērojams, ka gan valsts sektors, gan finanšu sektors iedzīvotājus mudina domāt par labklājību tālā nākotnē, rūpējoties par sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un otro pensiju līmeni, kā arī veicot iemaksas trešajā pensiju līmenī. Tajā pašā laikā ne valdība, ne Saeima nav detalizēti un precīzi pateikusi, kādu palīdzību var gaidīt tie cilvēki, kuri strādā tajās nozarēs, kas kopš 2020. gada marta jau vairākas reizes piedzīvojušas pilnīgu vai daļēju darbības apturēšanu, ja viņiem jau visai drīz – šajā rudenī – atkal nebūs iespējams strādāt ierobežojumu dēļ.
Turklāt jau tagad ir skaidrs, ka neatkarīgi no epidemioloģiskās situācijas rudenī gan mūsu valstī, gan citur pasaulē nāksies sadzīvot ar augstām energoresursu un pārtikas cenām. Nav grūti iztēloties, ka pārdevēja vai viesmīle, kuras profesionālā vide jau iepriekš ir pieredzējusi būtiskus ierobežojumus, rudeni gaida ar lielām bažām – ja nu strādāt nedrīkstēs, bet valsts atbalsts būs ilgi jāgaida? Tāpat arī, domājot par uzņēmēju problēmām, ir saprotams, ka norūpējušies ir viesnīcu un veikalu īpašnieki, kuriem komunālo maksājumu rēķini būs lieli, bet risks atkal pieredzēt darbības ierobežojumus nav zudis.
Jau tagad politiķiem būtu skaidri jāpasaka vēlētājiem, uz kādiem atbalsta mehānismiem sabiedrība var cerēt, lai cilvēki zinātu, ar ko rēķināties nevis tālā nākotnē pēc gadu desmitiem, bet jau pēc pusgada.