Vecie pret jaunajiem

Šajā sakarībā ir vairāki aspekti, kas būtu izvērtēšanas vērti. Vispirms jau profesionālisms. Ja runājam vispārīgi, neasociējot šo jautājumu ar ļoti konkrētām labi vai slikti strādājošām, tīkamām vai nīstām personībām, skaidrs, ka ir daudz labāk, ja pašvaldības priekšgalā ir cilvēks, kurš zina savu darba lauku, praksē pierādījis savu kompetenci un vadītāja prasmes, iemantojis cieņu vietējā sabiedrībā, nekā tad, ja vēlētājiem katrās vēlēšanās nākas vilties, eksperimentējot ar savu izvēli cerībā, ka šis nu būs tas īstais, kas rīkosies tieši tā, kā sola.

Tāpat kā no ārsta, lidmašīnas pilota, tiesneša sagaidām augstu profesionalitāti, līdzīgai attieksmei būtu jābūt arī pret politiķiem, jo arī no tiem ļoti lielā mērā atkarīga mūsu dzīves kvalitāte.

Un dzīve ir par īsu, lai ar to eksperimentētu. Protams, teiktais neizslēdz profesionāļu konkurenci, lai gan šajā gadījumā vienmēr būs tā, ka pie varas jau esošajam savu varēšanu ir vieglāk pierādīt nekā tam, kas uz viņa vietu vēl tikai pretendē.

Cita lieta, ka ilgstoša netraucēta atrašanās pie varas vairo visatļautības sajūtu, vēlmi nostiprināt savu ietekmi, izmantojot arī administratīvos resursus. Jā, daudzkārt redzēts, ka šādi vadītāji ļaujas kārdinājumam izmantot ietekmi personiskajās interesēs (tiesa, redzēti arī piemēri tam, ka pie varas tikuši "jauniņie" grābj ko spēj ar vēl lielāku alkatību par priekšgājējiem, kurus vismaz bija bremzējusi vēlme ilgāk noturēties pie varas). Lai šādu patvaļu novērstu, svarīga ir efektīva uzraudzības sistēma, un šajā ziņā nekas labāks par stipru opozīciju demokrātijā nav izdomāts. Tiesa, ir zināms nosacījums, lai šāds kontroles mehānisms tiešām strādātu, –  valdošajam vairākumam jābūt ar minimālu pārsvaru, savukārt opozīcijai – vienotai, daudzskaitlīgai un pārstāvētai no kompetentiem, lielā daļā sabiedrības cienītiem cilvēkiem. Vairumā gadījumu vismaz pašvaldību līmenī tā nav, līdz ar to redzam dažādus brīnumus pie varas tikušo izpausmēs.

Vēl daudz kritizētas vairāku partiju koalīcijas, bet arī tās ir viens no varas darbības uzraudzības mehānismiem, jo, lai gan gadījumos, kad vairākumu veido nevis viens, bet vairāki politiskie spēki, ir sarežģītāka lēmumu pieņemšana, tomēr pastāv arī iekšējā konkurence, kas veicina to, ka viens otram, kā saka, skatās uz pirkstiem. Tiesa, ideālo pašvaldības pārvaldības modeli nav iespējams sakomplektēt, jo katras vēlēšanas zināmā mērā ir kā loterija – ko ievēlēs, tie arī darbosies.