Minētās prognozes bija balstītas uz iepriekšējo notikumu gaitu – ASV prezidenta administrācijas izvērsto cīņu pret narkotiku kontrabandu, kurā tiek vainots Venecuēlas režīms, vairākkārt izskanējušajām prasībām Venecuēlas prezidentam Nikolasam Maduro pamest savu posteni, kā arī ASV uzsākto Venecuēlas naftas eksporta blokādi. Šie un citi soļi apvienojumā ar jauno ASV Nacionālās drošības stratēģiju tad arī kalpoja par pamatu šādām prognozēm, kuras gan nepiepildījās. ASV prezidents runāja galvenokārt par savas prezidentūras 11 mēnešos paveikto, taču Venecuēla uzrunas laikā tieši netika pat pieminēta, kam ir pirmkārt jau iekšpolitiskie iemesli.
Galvenais, protams, ir fakts, ka militārām darbībām, kuras iespējams traktēt kā karu, ir nepieciešams ASV Kongresa atbalsts, bet kongresmeņu vidū tā nav pat lielākās daļas republikāņu, pie kam tieši Trampa kaismīgāko atbalstītāju, vidū, kuri ir principā noskaņoti pret jebkādu ASV iesaisti jaunos militāros konfliktos.
Uz demokrātu atbalstu, pat neraugoties uz to, ka vēl nesen šīs partijas administrācija pati izskatīja iespēja īstenot militāras vai slepenas operācijas Venecuēlā, Tramps tikmēr var pat necerēt. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šīs partijas kongresmeņi tikpat principiāli ir pret jebko, ko gatavojas darīt vai dara ASV prezidents.
Kongresu šajā gadījumā gan ir iespējams apiet, piemēram, īstenojot ātru un veiksmīgu Maduro gāšanas operāciju, kas, visticamāk, arī tiktu darīts, ja pastāvētu pārliecība par panākumiem. Tomēr šādas pārliecības nav, toties ir pamatotas aizdomas, ka Venecuēla Savienotajām Valstīm viegli var pārtapt par vēl vienu Vjetnamu.
Čavisti (mirušā Venecuēlas prezidenta Ugo Čavesa sekotāji, pie kuriem pieder arī Maduro) atklāti gatavojas vērienīgam partizānu karam Maduro gāšanas vai ārvalstu intervences gadījumā, un iespēju pārvērst jebkuras vietā nākušās valdības un/vai to atbalstošo ārvalstu spēku dzīvi par elli viņiem ir pietiekami. Ieslīgšana nebeidzamā karā ar partizāniem savukārt noraks republikāņu cerības ne tikai nākamgad gaidāmajās starpvēlēšanās.
Vienlaikus arī pateikts un izdarīts jau ir pārāk daudz, lai vienkārši izliktos, ka nekas nav noticis, un rezultātā ASV administrācija šobrīd atrodas pamatīgas un gandrīz neatrisināmas dilemmas priekšā.