Tātad "dzīve iet uz augšu!", kā teiktu apmierināts letiņš sarunā ar draugu. Tomēr cilvēku noskaņojuma līkne spītīgi stāv uz vietas – rocības pieaugums nenozīmē, ka kļūstam apmierinātāki ar dzīvi. Sūdzēšanās un neapmierinātības fenomens ir spēcīgi iedzinis saknes Latvijas iedzīvotāju apziņā.
Nepārprotiet – es neapgalvoju, ka mūsu valstī viss ir lieliski. Tomēr tendence fokusēties uz nesasniegto, neiegūto un neizdarīto sabiedrībā ir nomācoši liela.
Nesen Ferratum Bank indeksa pētījumā apkopojām un salīdzinājām vairākus sociālekonomiskos datus, kas atspoguļo Latvijas iedzīvotāju noskaņojumu. Būtiskākais secinājums – apmierinātība ar dzīves līmeni iedzīvotāju vidū ir labākajā gadījumā nemainīga.
Cilvēki aizņemtības vai kādu citu personisku iemeslu dēļ nepamana apkārt notiekošās pozitīvās pārmaiņas, pieturoties pie stindzinošajām mantotajām stigmām − nesapriecāties par agru vai par daudz. Drāmas terapeite Kristīne Rudzinska šo paradoksu skaidro ar emocionālo un fizisko pārslodzi, nepārliecinātību par drošību, par rītdienu un par pieņemto lēmumu pareizību ilgtermiņā. Daļa sabiedrības vainu saredz politiskajā un valsts pārvaldes neapmierinošajā sniegumā un koruptīva rakstura skandālos.
Mēģinot iespējami objektīvi paraudzīties uz to, kur esam šobrīd un kur bijām pirms gadiem divdesmit, jāsecina, ka ir sperti lieli soļi uz priekšu. Taču saskaņā ar Our World in Data aptaujām Latvijas iedzīvotāju apmierinātība ar dzīvi ir vienā līmenī ar Baltkrievijas, Krievijas, Nigērijas, Lībijas un Mongolijas iedzīvotāju līmeni. Mēs, Latvijas iedzīvotāji, esam neapmierinātāki par Lietuvas un Igaunijas iedzīvotājiem.
Man šķiet, ka šis vērtējums ir nevis objektīvu apstākļu diktēts, bet gan emocionāla pozīcija, mentalitāte. Iespējams, ka tas ir stāsts par augstajām ekspektācijām, kas nav piepildījušās. Un mēs bieži grēkojam, neizdošanās gadījumā primāri rādot ar pirkstu uz citiem. Sabiedrībā populārā norāde, ka pie visa vainīgi politiķi, vismaz manā izpratnē nav pietiekami izsmeļoša atbilde.
Manuprāt, skaidrojums tomēr slēpjas vispāratzītajā "čakarēšanas" kultūrā.
Mūs "čakarē" elite, bet mēs "čakarējam" cits citu – būvnieki un automehāniķi "čakarē" savus klientus, klienti "čakarē" apdrošinātājus un otrādi, garantijas servisa sniedzēji arī visus "čakarē". Un tādā "čakarēšanas aplī" mēs dzīvojam.
Ja kādam šo apli izdosies pārraut – politiķim vai nepolitiķim –, domāju, ka dzīvosim daudz labākā un apmierinātākā sabiedrībā. Tad arī, domājams, beidzot izdosies pārāk nefokusēties uz to, ko nevaram dabūt, bet priecāties par to, kas ir. Aicinu tikai šo "priecāties par to, kas ir" nejaukt ar "priecāšanos par mazumiņu". Aicinu arī uz domāšanas un rīcības paradigmas maiņu, lai fokusētos uz rezultātu. Esmu pārliecināts, ka tas atstās pozitīvu ietekmi uz visiem sabiedriski politiskajiem procesiem.
psp
viesis
linda