Tieši tāpēc attīstītu un demokrātisku valstu likumi paredz augstāko revīzijas iestāžu un tiesībsargu neatkarību no valsts varas. Tikai esot neatkarīgiem, mums ir iespēja runāt iedzīvotāju vārdā, atklāti, objektīvi un, ja nepieciešams, - arī skaļi.
Mums katram ir tikai viena balss, bet kopīgs ir pienākums runāt, ja redzam, ka publiskajā telpā tiek apšaubīti šīs neatkarības starptautiski nostiprinātie un Latvijas likumos ietvertie kritēriji. Nav pieļaujams, ka kādam tos gribas locīt pēc sava prāta un kāds vēlas norādīt, kurus savas darbības principus mums vajadzētu ignorēt, jo tie kādam varbūt nešķiet gluži tīkami vai var atklāt nepatīkamus faktus.
Tiesiska, demokrātiska valsts atšķiras no citām valsts iekārtām arī ar to, ka tā pieļauj iespējamību, ka arī publiskās varas nesēji var kļūdīties vai iespējami rīkoties prettiesiski. Tādēļ tiesiska valsts rada aptverošus un efektīvus kontroles mehānismus, lai šādas kļūdas un prettiesiskas darbības novērstu vai samazinātu līdz minimumam. Demokrātiskas valsts vērtība ir tā, ka valsts spēj atzīt savas kļūdas un iespējami ātri tās labot, ar visu likuma bardzību vēršoties pret atbildīgajām amatpersonām. Tā iedzīvotājiem tiek parādīta krietna un rūpīga saimnieka attieksme pret kopējo labumu ne vien vārdos, bet arī darbos.
Lai neatkarīgās institūcijas varētu efektīvi pildīt tai uzticētās funkcijas, likumdevējs un izpildvara nedrīkst nepamatoti ietekmēt šo institūciju darbību vai izdarīt uz tām politisku spiedienu.
Mēs nevaram klusēt, ja izskan retorika, kas sašūpo neatkarīgo iestāžu neatkarību un pārkāpj "sarkanās līnijas", apšaubot ne tikai neatkarīgu iestāžu profesionālo viedokli, bet arī to likumā noteikto mandātu.
Valstij savu pilsoņu interesēs ir jāsargā valsts manta un nauda un jārūpējas par tās pārvaldīšanu. Šo pienākumu valsts vārdā īsteno Valsts kontrole. Revīzijas vienmēr tiek veiktas atbilstoši likumam, starptautiskiem revīziju standartiem un vienotai metodikai, un
nevar būt tā, ka gadījumā, ja Valsts kontroles lietderības revīzijas ziņojumu rezultāts patīk, valdība ir gatava "rīkoties ar visu bardzību", savukārt, ja nepatīk – tad tas ir "tikai viedoklis" un pastāv virkne citu, labāku viedokļu, saskaņā ar kuriem drīkst droši "saimniekot" tālāk.
Ir neiespējami iedomāties, ka kāda augstākā revīzijas iestāde demokrātiskā pasaulē varētu akceptēt izteikumu, ka lietderības revīzijas ir viedoklis, kas katram var būt savs. Ja šo mēģinātu izstāstīt Somijas, ASV vai Francijas valsts kontrolieriem, viņi domātu, ka mēs slikti, ļoti slikti jokojam.
Šo izpratni loģiski un vienkārši izskaidro augstākās revīzijas iestādes ziņojumu traktējums Satversmes skaidrojumos – revīziju ziņojumi ir ekspertu atzinums ar mērķi palīdzēt parlamentam īstenot pārraudzību pār valsts saimniecību.
Nav arī iedomājams un pieļaujams, ka valsts un pašvaldību institūcijas pilda tikai tās tiesību normas, kas tām šķiet patīkamas un pieņemamas. Daudzie gadījumi, kad iestādes, kurās Valsts kontrole atklājusi amatpersonu pārkāpumus, kas nodarījuši zaudējumus valstij vai pašvaldībai, novilcina pārbaudes, pieņem bezzobainus lēmumus un zaudējumu atlīdzināšanu naudā vispār nepieprasa, liecina par divējādu attieksmi. Un vai mēģinājumi dziļās deputātu atvilktnēs un mūžīgās vietvaru interešu lobija darba grupās norakt iespēju izniekoto sabiedrības naudu atgūt ar Valsts kontroles palīdzību neliecina par roka-roku-mazgā domāšanu? Ja ne par to, tad par ko gan?
Demokrātiskā iekārtā ne mazāk svarīga par racionālu budžeta naudas izlietojuma kontroli ir iedzīvotāju tiesību un interešu aizsardzība. Iedzīvotāji likumdevēja personā šo uzdevumu ir uzticējuši tiesībsargam. Tiesībsarga rekomendāciju ignorēšana no valsts institūciju un vietvaru puses, kas reizēm robežojas ar tiesisko nihilismu, meklējot simt un vienu pretargumentu, kāpēc kaut ko nemainīt vai nedarīt, liecina par šādu valsts varas attieksmi pret saviem iedzīvotājiem. Tā nav un nevar būt demokrātiskas iekārtas vērtība.
Tas, ar kādu rūpību, uzmanību un cieņu valsts institūcijas attiecas pret kontrolējošo iestāžu viedokļiem un rekomendācijām, ir īstenā mēraukla, cik patiesi tautas priekšstāvis vai valsts ierēdnis vēlas īstenot savus uzdevumus iedzīvotāju interesēs, vai tomēr viņu vada kādi citi apsvērumi.
Tiesībsargs vairākkārt uzsvēris neatkarīgo institūciju nozīmi valsts pārvaldē un sabiedrības interešu aizstāvībā un aicinājis parlamentu ietvert arī tiesībsarga institūciju Latvijas Republikas pamatlikumā. Rodas jautājums, vai valsts vara ir izdarījusi visu iespējamo un apliecinājusi paļaušanos un uzticēšanos neatkarīgai tiesībsarga institūcijai, ja tā joprojām nav nostiprināta Satversmē.
Satversmē skaidri definēts tiesībsarga institūcijas statuss veicinātu sabiedrības uzticību un lojalitāti valstij, mazinos plaisu starp sabiedrību un valsts varu, kas līdz ar to nostiprinot demokrātisko valsts iekārtu.
Mūsu galvenā interese un vadmotīvs ir mūsu valsts un mūsu iedzīvotāju labklājība. Tāpēc mēs skaidri un nelokāmi varam apliecināt: mūsu neatkarība nav neierobežota. Tai ir paši nopietnākie ierobežojumi, kādi vien iespējami. Gan Valsts kontroles, gan tiesībsarga neatkarībai robežas noteic starptautiski atzīti un novērtēti standarti un likumi, kā arī mūsu valsts un mūsu iedzīvotāju labklājība un tiesības būt pārliecinātiem, ka publiskā pārvalde strādā godprātīgi un sabiedrības interesēs.
Tāpēc mūsu neatkarība valstij ir izšķiroši svarīga. Un, iespējams, tieši tāpēc tik daudz patiesības ir domugraudā, ka pasaulē ne no kā nav tik ļoti bail, kā no patiesi neatkarīgu cilvēku, mūsu gadījumā – institūciju, ietekmes.
Hūgo Vācietis >no barikād vācietis
Hūgo Vācietis >no barikād vācietis