Pēdējās nedēļās ir notikušas īpaši karstas sabiedriskās debates par ierosināto jaunas akustiskās koncertzāles būvniecību Rīgā. Tas īpaši nepārsteidz. Kā skaidro Bents Flivbjergs, dāņu zinātnieks un liela mēroga infrastruktūras projektu pētnieks, lielākie sabiedrisko ēku celtniecības projekti vienmēr izraisa polemiku par trim parametriem – izmaksām, izvietojumu un dizainu.
Flivbjerga "megaprojektu dzelzs likums" apgalvo, ka šādi projekti neizbēgami "pārsniedz budžetu, pārsniedz izpildes laiku, pārsniedz un pārsniedz vēl un vēl". Sabiedrisko ēku būvniecības projektu izmaksas patiešām ātri kļūst nekontrolējamas, pārsniedzot plānotās investīcijas infrastruktūrā vidēji par 50% salīdzinājumā ar sākotnējo budžetu.
Sidnejas operas nams ir slavens ar to, ka tā budžets pārsniedza sākotnējo par 1400%, bet būvniecība tika pabeigta desmit gadus vēlāk nekā plānots.
Jaunās Kopenhāgenas Radio koncertzāles (DR Koncerthuset) celtniecība izmaksāja trīskārt vairāk par paredzēto, kopējiem izdevumiem pārsniedzot 200 miljonus eiro, tādējādi sagādājot taupīgajai Dānijai vienu no pasaules dārgākajām koncertzālēm.
Mazākas domstarpības raisīja DR Koncerthuset atrašanās vieta, jo tā bija veiksmīga pilsētas attīstības plāna galvenā sastāvdaļa, veidojot jauno Ørestad kvartālu. Savukārt Francijā jaunās Parīzes filharmonijas (izmaksas par 300% pārsniedza sākotnējo budžetu) salīdzinoši attālinātā atrašanās vieta relatīvi nabadzīgajā pilsētas ziemeļaustrumu rajonā izraisīja daudz lielākas domstarpības. Jebkurš nozīmīgs būvniecības projekts, kas maina izveidoto pilsētas centra telpu un plūsmu – kā tas nenovēršami notiks Rīgas akustiskās koncertzāles gadījumā – ir vēl pretrunīgāk vērtējams.
Un kur nu vēl neizbēgamā kņada par koncertzāles dizainu! Sākotnēji Sidnejas operas nams tika kritizēts par to, ka tas nav nekas cits kā "balto bruņurupuču kopošanās" vai "kāds, kas rāpjas laukā no okeāna, nesolot neko labu" un to ir radījis arhitekts ar "nožēlojamu gaumi". New York Times 1971. gada raksta, ka Džona Kenedija Izpildītājmākslas centrs Vašingtonā "atgādina padomju kultūras pilis ar to vērienīgumu un idejas trūkumu… Ir kauns, ka tas nācijai un pasaulei tiek pasniegts kā Amerikas māksliniecisko sasniegumu simbols".
Kāpēc gan, ņemot vērā šos strīdīgos jautājumus, izaicinājumus un iespējamās izmaksas, daudzas galvaspilsētas tomēr būvē prominentas jaunas koncertzāles? Tikai Ziemeļeiropā vien šī gadsimta pirmajās desmitgadēs Reikjavīkā, Helsinkos, Berlīnē un Kopenhāgenā uzceltas jaunas nacionālas koncertzāles.
Pastāv potenciāli ekonomiskie ieguvumi, kā arī izkliedētāki sociālie un kultūras ieguvumi. Sapnis ir atkārtot Sidnejas operas nama panākumus. Neraugoties uz izdaudzināti šausmīgo akustiku, tas ir kļuvis par mūsdienu dizaina ikonu, iekļauts Apvienoto Nāciju Organizācijas pasaules kultūras mantojuma sarakstā, un tam ir bijusi centrālā loma Austrālijas mūsdienu nācijas zīmola izstrādē. Konsultāciju firmas Deloitte 2018. gada ziņojumā minēts, ka Sidnejas operas nams katru gadu piesaista 2,9 miljonus starptautisko tūristu. 93% no visiem Sidnejas viesiem piemin operas namu kā galveno apsvērumu pilsētas apmeklējumam, un tā pienesums Austrālijas budžetā ir 1,2 miljardi Austrālijas dolāru gadā. Tas neapšaubāmi ir mūsdienu Austrālijas simbols, un tiek lēsts, ka tā kultūras un sociālā vērtība ir virs 6 miljardiem Austrālijas dolāru. Citiem vārdiem, Sidnejas operas nams palielina Austrālijas produktu un pakalpojumu vērtību ārzemēs un piesaista tūristus un investīcijas. Eiropā līdzīgi kultūras projekti, kaut arī pieticīgākā mērā, ir mainījuši tādu pilsētu kā Bilbao un Berlīnes starptautisko uztveri.
Rīgai katrā ziņā noderētu pārvērtības. Kā OECD, tā ES ziņojumos ir uzsvērts, ka nozīmīgs Rīgas ekonomiskais potenciāls netiek izmantots. Pirms dažiem gadiem viena no audita un finanšu konsultāciju lielā četrinieka Amsterdamas biroja vadītājs, kas konsultē globālos uzņēmumus relokācijas un starptautisko investīciju jautājumos, Certus Mālpils foruma šokētajai auditorijai paziņoja, ka nekad nav pat apsvēris Rīgu vai Latviju kā vietu iespējamām investīcijām.
Viņš apgalvoja, ka atšķirībā no Igaunijas Latvijai vienkārši nav starptautiskas klātbūtnes vai identitātes. Pagājušajā vasarā notikušajā seminārā starptautiskie uzņēmēji, kuri ir investējuši Rīgā, slavēja Rīgas pilsētas pieeju jūrai un Latvijas brīnišķīgo dabu, nevis pašu pilsētu.
Tam nevajadzētu nākt kā pārsteigumam. Pat latvieši pret galvaspilsētu ir diezgan skeptiski noskaņoti. Jaunākie SKDS dati atklāj, ka 2020. gadā tikai 24% aptaujāto cilvēku uzskata, ka dzīve Rīgā ir ievērojami labāka nekā citviet Latvijā. 2003. gadā šis skaitlis bija gandrīz divtik liels – 46 procenti.
Akustiskā koncertzāle varētu būt sākums pilsētas centra atjaunošanai, kas ir daļa no plašākas sabiedrisko un privāto ieguldījumu kombinācijas ar mērķi attīstīt pozitīvu pilsētasvidi un starptautisko identitāti. Igaunija tiek zīmolota kā reģiona IT centrs. Lietuva ir vislabvēlīgākā starptautiskajām investīcijām.
Iespējams, ka kultūra varētu būt starta punkts Rīgas pārvērtībām?
Galu galā Latvija jau labu laiku kultūrai tērē lielāku valsts budžeta daļu nekā citas Eiropas Savienības dalībvalstis (3% salīdzinājumā ar ES vidējo rādītāju – 1 procentu). Latviešu mākslinieki, piemēram, diriģents Andris Nelsons, komponists Ēriks Ešenvalds, soliste Elīna Garanča, ir sasnieguši pasaules slavas līmeni. Starp konkurētspējīgākajiem Latvijas jaunuzņēmumiem ir Sonarworks (skaņas kalibrēšanas programmatūra) un Gamechanger Audio (ražo unikālus audio efektu pedāļus mūziķiem). Citiem vārdiem, Latvija ir kultūras spēkstacija! Tikai pasaule to vēl nezina.
Atbilstoši īstenots akustiskās koncertzāles projekts Rīgas centrā varētu sniegt nozīmīgus ekonomiskus, sociālus un kultūras ieguvumus. Svarīgākais ir laba projekta vadība. Tā ir izaicinoša, bet ne neiespējama misija – galu galā ikoniskais Gugenheima muzejs Bilbao tika pabeigts laikā un budžeta ietvaros. Iespējams, labs sākotnējais Kultūras ministrijas ieguldījums varētu būt Oksfordā izdotā rokasgrāmata megaprojektu vadībā (The Oxford Handbook of Megaproject Management)?