Igaunijas prezidentes Kersti Kaljulaidas 18. aprīlī gaidāmā tikšanās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu pēc Igaunijas puses iniciatīvas – tas ir pārsteigums, negaidīts solis?
Tas atkarīgs no skatupunkta. Baltijas valstīs tas savā ziņā ir pārsteigums, jo pie mums pēc PSRS sabrukuma pamatā ir dominējusi norobežošanās, izolēšanās no Krievijas tendence, turklāt arī situācijās, atšķirībā no šodienas, kad tam nav bijis loģiska pamatojuma. Es, piemēram, labi atceros, kā Latvijas bijušais ārlietu ministrs lepojās ar to, ka ne reizi nav apmeklējis Maskavu kā ministrs, bet cik tur reizes, astoņas vai deviņas, viesojies Vašingtonā, Londonā, Bonnā. Un tas notika laikā, kad oficiālā Maskava bija ja arī ne labvēlīgi, tad nereti tomēr neitrāli noskaņota pret Baltijas valstīm. Arī tagadējais Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs atbalsta Krievijas izolācijas politiku, norādot, ka Latvija nevar būt demokrātiska tiesiska valsts un vienlaikus attīstīt sadarbību ar Krieviju. Pret Ķīnu, šķietami, tikmēr nav šādu pretenziju. Vairākums Baltijas valstu vadošo politiķu vienmēr ir bijuši skeptiski noskaņoti attiecībā uz dialoga ar Krieviju iespējām.
Attiecīgi arī Kaljulaidas tikšanās ar Krievijas prezidentu atšķiras no līdzšinējā kursa un raisa neizpratni daudzos Baltijas valstu politiķos. Tajā pašā laikā gan būtu vērts atcerēties, ka tas nav pirmais mēģinājums Baltijā atgriezties vismaz pie komunikācijas ar Krieviju, un arī visos iepriekšējos gadījumos reakcija ir bijusi līdzīga, arī Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas gadījumā.
Savukārt, ja mēs raugāmies plašāk, Eiropas Savienības (ES) vai pat globālā mērogā, tad nē, tas nav nekāds pārsteigums un neraisa arī neizpratni.
It īpaši Eiropā, kur miera, drošības veicināšana, izmantojot dialogu, jau ilgus gadus desmitus ir viena no politiskajām prioritātēm. Neaizmirsīsim, ka līgumā par Eiropas Savienību galvenais mērķis ir noteikts "veicināt mieru". Eiropai, it īpaši kontinentālajai Eiropai, miers, drošība un dialogs ir cieši saistīti jēdzieni. ES pamatā ir dialoga un sadarbības principi, tie ir nodrošinājuši Eiropai ilgu mierīgas dzīves periodu, un šos principus ilgstoši tiek mēģināts pārnest arī uz attiecībām ar kaimiņvalstīm, protams, saglabājot nemainīgu nostāju svarīgos jautājumos. Tas kā minimums ļauj izvairīties no konfrontāciju padziļināšanas, saglabāt sadarbību jomās, kur tā ir nepieciešama vai vēlama. Tā ka, no šāda viedokļa raugoties, Igaunijas prezidentes lēmums ir tikai vēl vienas Eiropas valsts vadītājas mēģinājums atjaunot komunikāciju ar Krieviju.
Vai šim braucienam varētu būt dots arī kāds pilnvarojums no Baltijas valstu sabiedroto ASV un Eiropā puses?
Šādu iespēju, protams, nevar izslēgt, tomēr es nedomāju, ka Igaunijas prezidente uz Maskavu ved kādu īpašu vēstījumu vai ka viņai ir kādas īpašas neoficiālas pilnvaras runāt sabiedroto vārdā. Visdrīzāk tā ir pašas Igaunijas puses iniciatīva, pret kuru vadošajām rietumvalstīm, mūsu sabiedrotajām, nav iebildumu.
Nav jau arī īpaši kam iebilst vai pilnvarot, jo ASV ārpolitika kļūst haotiskāka un neprognozējamāka iekšējo pretrunu pašās ASV dēļ, bet Igaunijas prezidentes viena neoficiāla vizīte Krievijā aiz okeāna diezin vai rada satraukumu. Teorētiski, protams, pastāv ES līguma 32. pants, kas pieprasa obligāti konsultēties ar savienības ārējo rīcības dienestu par jebkuriem soļiem, kas var ietekmēt visu ES, tomēr šis punkts nekad nav ticis īpaši ievērots, un šis arī nav tik nozīmīgs gadījums.
Tāpat jāņem vērā, ka Eiropas valstu līderu vizītes Krievijā vairāk nav nekāds retums, kādas tās uz laiku kļuva pēc 2014. gada, pēc Krimas nelikumīgās aneksijas.
Piemēram, pavisam nesen Krieviju apmeklēja un ar tās prezidentu Vladimiru Putinu pirmoreiz kopš 2014. gada tikās Zviedrijas un Norvēģijas premjerministri. Ne oficiālās valsts vizītēs, protams, taču brauca, tikās un runāja. Igaunija vienkārši ir iekļāvusies šajā tendencē kā pirmā no Baltijas valstīm. Turklāt šeit ietilpst arī formāli apsveikumi svētku un vēlēšanu reizēs, kas mūsu ministrijā gājuši mazumā, un pat bijuši gadījumi, kur Latvijas pārstāvji nepiemin Krieviju mūsu kaimiņvalstu sarakstā. Igauņi tikmēr diplomātiskajā etiķetē pieņemtās formalitātes turpina ievērot.
Manuprāt, ir svarīgi atgādināt, ka Igaunijas amatpersonas ir atklāti aicinājušas nemeklēt šajā vizītē kādus slēptus mērķus vai nodomus. Pamatā tas ir mēģinājums atjaunot starpvalstu komunikāciju starp diviem kaimiņiem, runāt par Igaunijai aktuāliem jautājumiem, tādiem kā Igaunijas–Krievijas robežlīgums, Igaunijas vēlmi ieņemt vietu ANO Drošības padomē. Tāpat tā ir iespēja atgādināt Maskavai par Igaunijas bažām attiecībā uz savu drošību, paust Krievijas prezidentam savu nostāju par tādiem jautājumiem kā Krimas aneksija, karadarbība Donbasā, citiem riskiem drošībai, kurus rada Krievijas agresīvā ārpolitika un drošības politika.
Visu interviju lasiet avīzes Diena trešdienas, 17. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
pag, pag
Dostojevskis
Jēkabs