Kā šobrīd pandēmijas apstākļos strādā Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU)?
Kad rudenī sākās saslimstības pieaugums, centāmies pēc iespējas ilgāk nodrošināt mācības klātienē. Arī patlaban no tā pilnībā neesam atteikušies. Lekcijas noturam attālināti, arī praktiskās nodarbības tur, kur var to izdarīt, īstenojam šādā formātā. Bet pārējos gadījumos, ievērojot visus drošības noteikumus, tas notiek klātienē. Esam sapratuši, ka attālināti mācīt var, bet tad zūd kvalitāte. Jaunieši tomēr ir pieraduši būt telpā, kur ir pasniedzējs, un pat tad, ja viņi ne īpaši uzmanīgi seko līdzi tam, kas tur tiek stāstīts vai rādīts, tomēr informācija viņus sasniedz. Tai pašā laikā, esot mājās, nereti pat visapzinīgākie studenti nespēj patstāvīgi darboties.
Viens no pasniedzējiem, kurš strādā divās augstskolās, man vēl septembrī teica, ka, jūtot, ka tuvojas otrais vilnis, nodarbības klātienē intensificējot tā, lai maksimāli īsā laikā tiktu izņemts lielāks apgūstamās vielas apjoms. Vai arī LLU tā rīkojās?
Gribu teikt, ka tu nevari iedot jaunietim vairāk, nekā viņš spēj apēst. Ja mēs sasteigtu, lielu apjomu saspiežot īsos termiņos, zināšanas ieietu pa vienu ausi iekšā, pa otru – ārā. Tāpēc mēs centāmies saglabāt to pašu tempu kā parasti. It īpaši tas attiecas uz pirmo kursu, kamēr pierod pie vides, pie pasniedzējiem, pie mācību formāta, tāpēc uzreiz uzlikt viņiem nesamērīgu slodzi nebūtu labs risinājums. Turklāt viņi ir pieraduši mācīties klātienē. Manuprāt, arī moduļu sistēma nav tā labākā (īpaši strukturēts mācību priekšmetu un nodarbību komplekss, kas veidots, lai veicinātu attiecīgu specializāciju vai ievirzi). Labi, viņš mācās vienu priekšmetu kopumu vai virzienu, kuru pabeidzot noliek eksāmenu. Taču ne jau eksāmenam mēs mācāmies. Taču tad, ja studiju gadā viss ir izkārtots tā, ka ir gan matemātika, gan lauksaimniecība, kurā ietveram šos matemātikas elementus, tad tas veido lielāku kopsakaru. Īss saspiests kurss nav nekas labs. Taču esam spiesti to darīt un sekot līdzi tam, kas notiek izglītības procesos. Jāatceras arī tas, ka jaunieši studiju laikā strādā un arī tas atsaucas uz zināšanu kvalitāti. Tagad, kad mācības notiek lielā mērā attālināti, viņam tas ir lielāks slogs – jāstrādā un vēl jāpagūst paveikt uzdoto.
Kā ir ar iespēju saņemt stipendiju? Vai to skaits, kas var to iegūt, ir palielinājies?
Valsts šajā mācību gadā tās no nepilniem 100 eiro palielināja līdz 200 eiro. Taču nelaime ir cita – saņēmēju skaits ir mazs, jo stipendiju fonds nav palielinājies, bet mums ir 4000 studentu. Ir pārāk liela konkurence. Pat tad, ja students ir ļoti sekmīgs, viņš nav pārliecināts, ka šo atbalstu iegūs. Jāiztur konkurss, un var gadīties, ka stipendija tiks kādam citam, kam sekmes ir vēl labākas. Tātad – kas atliek? Jāmeklē darbs, jo tikai nelielai daļai jauniešu, kas LLU gadījumā lielākoties ir no lauku reģioniem, vecāki var finansiāli palīdzēt. Savā ziņā pluss ir tas, ka Jelgavā dzīve ir lētāka (tostarp kopmītņu cenas) nekā Rīgā. Taču šeit darba iespējas ir ierobežotākas nekā galvaspilsētā.
Jūs pieminējāt 4000 studentu. Augstskolu likuma grozījumos paredzēti kvantitatīvie kritēriji: zinātņu universitātēm vismaz 4000, lietišķo zinātņu augstskolām – 1000 studentu. Tās ir tikai vienas no izmaiņām, kas sagaida augstskolu saimi.
Jebkuras pārmaiņas ir uz labu. Augstskolas apzinās nozares vājās puses un piekrīt, ka tās jāuzlabo. Taču esmu pret veidu, kā tas tiek darīts. Proti, ar spridzināšanas metodi. Padomju laikā bija anekdote: ārzemnieki brīnās, kā tā var būt, ka jūsu veikalos no lopa ir tikai galva un kājas, bet nav kautķermeņa. Padomju varas atbilde: kaujot izmantota spridzināšanas metode, un pēc tam to, kas palika, arī nogādāja uz veikalu. Zināmā mērā reformas tiek īstenotas šādā veidā – viss ir slikti, tāpēc jāspridzina tas, kas ir. Tā, lai no augstskolām paliek pāri tikai melna bedre. Vai tiešām tas, kas ir, jāsagrauj ar vienu piegājienu: gan mācību infrastruktūra, gan studiju programmas, gan personāla komplektēšana? Esmu par pārmaiņām, kas tiek īstenotas ar mērķi. Kad izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (JKP) nāca klajā ar reformu nepieciešamību, mans pirmais jautājums bija: kāds tam visam būs rezultāts? Vai mainīsies augstskolu skaits? Atbildes uz to nav. Ir skaitļi – 4000 un 1000. Tādi kritēriji neko neizsaka. Jo var būt fantastiska zinātņu universitāte, kas piesaista Nobela prēmijas laureātus, taču tajā nekad nebūs 4000 studentu. Vai tāpēc tā nepildīs savu uzdevumu?
Un vēl – vai tas nozīmē, ka tad, ja mums pietrūkst šā skaita, jāapvienojas, piemēram, ar Latvijas Mākslas akadēmiju, jo tai nav skaitlisko kritēriju? Apvienojamies un turpinām darboties? Kādu pienesumu tas dos? Vai sagatavosim labākus speciālistus? Līdz ar to – nav pamatojuma ne skaitlim, ne gala rezultātam. Varam līdz bezgalībai runāt par prestiža celšanu, par augstskolu top 500, taču tas nav būtiskākais uzdevums – svarīgākais ir vajadzīgo speciālistu un jaunu zinātnieku sagatavošana.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena trešdienas, 28. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!