Pārtautošana ir neatņemama imperiālisma sastāvdaļa. To savā laikā praktizēja angļi, atņemdami skotiem, īriem un velsiešiem viņu valodas; tāpat vairākām aizjūras koloniju tautām. To ir mērķtiecīgi darījuši krievi jau kopš caru laikiem, un to dara arī ķīnieši starp tibetiešiem un starp uiguriem.
Kad Latvija atguva neatkarību pēc apmēram 50 okupācijas gadiem, vairāki gudri cilvēki teica, ka tas prasīs otrus 50 gadus lai Latvija spētu attīrīties no okupācijas sekām. Ir pagājuši 32 gadi un, spriežot pēc paveiktā, liekas, ka viņiem bija taisnība. Latvijas valdība ir beidzot sākusi nopietni rīkoties lai latviskotu Latviju (novācot okupantu statujas, pamazām latviskojot izglītības sistēmu), bet vai bez krievu uzbrukuma Ukrainai tas būtu vēl noticis? Jāšaubas.
Latviešu presē bieži tiek jaukti jēdzieni “emigrants” vai “migrants” un “bēglis”. Tie tiek uzskatīti kā viens un tas pats, kas tomēr neatbilst patiesībai. Bēglis ir cilvēks kas mūk, no reālām vai draudošām nāves briesmām, uz tuvāko salīdzinoši drošo patvēruma vietu. Otrā pasaules kara beigu posmā cilvēkiem no Baltijas valstīm šādas patvēruma vietas bija divas: Zviedrija un Vācija. Mūsu ģimenes atlikušie locekļi – trīs sievietes un trīs mazi bērni – ar steigu 1944. gada beigās devāmies no lauku mājām Kurzemē uz vilcienu lai nokļūtu Liepājā – tikai ar tām drēbēm kas mums bija mugurā. Sievietēm bija arī rokassomas. Mēs bijām bēgļi, jo Rīga jau bija ieņemta un Sarkanā armija vairs nebija tālu. Bet kad 1950. gada sākumā mēs no Vācijas izceļojām uz Jaunzēlandi, kur jau aizbraukuši radi par mums galvoja, mēs vairs bēgļi nebijām, bet emigranti.
Eiropā pēdējos gados nelegāli ieceļo prāvs skaits civēku no dažādām Āfrikas un Āzijas valstīm. Presē tie bieži tiek apzīmēti par “bēgļiem”, jo tie mūk vai nu no konfliktiem viņu pašu zemēs vai arī no nelabvēlīgiem dzīves apstākļiem. Pirms ierašanās Grieķijā, Itālijā, Francijā vai Spānijā, tie parasti ir ceļojuši caur vairākām citām valstīm. Šādus cilvēkus par bēgļiem saukt nevarētu, bet drīzāk par nelegāliem migrantiem. “Nelegāliem”, tāpēc ka tie nav prasījuši atļauju mērķa zemē iebraukt. Rietumos dominējošais liberālisms un humānisms neļauj šādus nelegālus migrantus atraidīt.
Tas ir interesanti kā latviešu presē vairs nešķiro starp “trimdas latviešiem” un “latviešiem emigrācijā”. Visi tagad ir “diaspora”. Tomēr atšķirība starp šīm divām grupām ir ļoti liela. Kāda tā ir? Vislielākā ir tā ka trimdas paaudze neatstāja Latviju lai meklētu materiāli labāku dzīvi citur, tā muka no varmācības kādas krievi-boļševiki jau bija demonstrējuši 1940.-41. gadā. Pēc bēgļu nometnēs pavadītiem gadiem saprotot, ka atgriešanās dzimtenē paredzamā nākotnē nebūs iespējama, šie bēgļi izceļoja uz pastāvīgām mītnes zemēm, kur, blakus savam maizes darbam, tie ielika daudz pūļu un līdzekļu, lai celtu vai pirktu namus, baznīcas un lauku īpašumus latviešu sabiedrības vajadzībām. Latvietības un valodas uzturēšana bija prioritāte kā ģimenē, tā arī sabiedrībā. Nesen kāda emigrante no Latvijas presē sacīja: “Katrs ir pats savas laimes kalējs un 21. gadsimtā ikviens var izvēlēties, kur un kā dzīvot.” Tieši tā, bet kas ir laime? Un kāda ir tās cena? Arī savu bērnu tautību var bez šaubām izvēlēties! Vai varbūt ne?
Trimdas latvieši ir jau sasnieguši savu trešo paaudzi un to rindas ir kļuvušas pavisam retas. Tomēr, lielākos centros tās kodols vēl darbojas. Vai latviešu emigrantu bērni, pieauguši, vēl runās latviski? Par to gan ir stipri jāšaubās. Mēs, ārpus Latvijas, priecājamies par daudzajām mazu bērnu skoliņām kas ir diasporā saradušās. Un kāpēc ne? Bet cik daudzi no šiem bērniem vēl tādas apmeklēs vai ģimenē gribēs runāt latviski kad viņi būs sasnieguši pusaudžu gadus? Trimdas ziedu laikos tādu vēl bija diezgan daudz, jo Trimdai bija cita ideoloģija. Patriotisms tur spēlēja lielu lomu.
Nobeidzot šīs pārdomas, es gribētu pievērsties Latvijas politiķu kultūrai. Arī te būtu jāatmet padomiskā mentalitāte un jāatgriežas pie tradicionālām latviešu vērtībām visās izdarībās. Īpaši vēlos aicināt mūsu politiķus atbildēt uz vēstulēm, kas viņiem tiek sūtītas no labas gribas pilsoņiem. Mana sieva, trīs nedēļas pirms viņa nomira pagājušā gadā, rakstīja e-pastu ar jautājumu par izglītības sistēmu kādam politiķim no partijas, kuru viņa vienmēr bija atbalstījusi, bet atbildi nesaņēma. Kādēļ tad ir visi tie mūsu politiķu palīgi un asistenti? Varbūt, ka vēlēšanu sistēma tiešām būtu jāmaina, lai ievēlētie deputāti izjust tiešu atbildību saviem vēlētājiem un atkarību no tiem. Tagad mēs balsojam par sarakstiem, nevis par individuālām personām. Un, reiz ticis amatā, jaunievēlētais deputāts jūtas brīvs mainīt savu partijas piederību kā vecu mēteli. Tas izraisa vilšanos demokrātijā.
Saules mūžu Latvijai vēlēdams, otrās paaudzes trimdinieks Vitālijs Būcēns