Šajās jomās darbojošās nevalstiskās organizācijas jau laikus brīdināja reformas autorus, valdību, ka izmaiņas radīs pamatīgu finansiālu robu sporta un kultūras organizāciju budžetos. Valdība tam nenoticēja un paziņoja, ka, ja tiešām kaut kas tāds notiks, tā robu aizlāpīs no valsts budžeta. Diemžēl īstenojās negatīvās prognozes, taču nāca jauna valdība, vecie solījumi tika aizmirsti. Rezultātā naudas nav, un
var tikai pabrīnīties, kāpēc vajadzēja ar tādu sparu zāģēt zaru, kas balstīja jomas, kurām ir milzīga nozīme jaunās paaudzes attīstībā un kas turklāt ar panākumiem nes Latvijas vārdu pasaulē.
Diemžēl izskatās, ka ar vienu neveiksmīgu eksperimentu nekas nav beidzies. Atcerēsimies izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas (JKP) mēģinājumu skolotāju algu jautājumu risināt, pārstājot finansēt nepabeigto sporta būvju celtniecību, tās faktiski atstājot sabrukšanai. Nezinu, vai ar šādu "ietaupījumu" tiktu atrisināts skolotāju algu jautājums, bet gadījumā, ja iecere īstenotos, sportam tas būtu vēl viens dūriens mugurā.
Neiznāca tiešā veidā, mēģinām pa sētas durvīm. Pašlaik izskatās, ka no sporta atbalstītāju loka tiek mēģināts izslēgt lielās valsts kapitālsabiedrības, kas vairāku sporta veidu atbalstam sniedz patiešām nozīmīgu devumu. Medaļas bobslejā, panākumi basketbolā, hokejā un citos sporta veidos balstās arī uz tādu uzņēmumu kā Latvijas valsts meži, Latvijas Dzelzceļš LDz Cargo, Starptautiskā lidosta Rīga un citu devumu.
Tas, ko sportisti, komandas, sporta bāzes un pasākumi var dot pretī, ir vienīgi uzņēmumu un to pakalpojumu reklāma, kas popularizē tos gan Eiropā, gan tepat Latvijā.
Graut ir vienkāršāk, nekā kaut ko izveidot. Lai sagrautu, var taču paņemt dažus sponsorēšanas vai reklāmas līgumus, izteikt šaubas par to lietderību, meklēt kaut kādu personisku ieinteresētību un tā tālāk. Ar šādu attieksmi tikko saskārās motoklubs MX4 Dobele, un es domāju, ka tas nav nejaušs gadījums, bet tikai sākums augsnes sagatavošanai, lai pieņemtu plašāku aizliegumu sniegt atbalstu.
Protams, ja valsts spētu valsts uzņēmumu līdzekļus aizvietot ar budžeta finansējumu vai citiem avotiem, tad varētu neuztraukties. Diemžēl prognozējams, ka notiks tāpat kā pēc nodokļu reformas – solījumi paliks, naudas nebūs.
Profesionālais sports ir tikai piramīdas virsotne, ceļš uz sasniegumiem sākas ar bērnu sportu, zemāka līmeņa komandām un sacensībām, kurās aug un pilnveidojas nākamie čempioni. Sagraujot šo piramīdu, izraujot ārā atbalstu tai vai citai tās sastāvdaļai, pazaudēsim vēl vienu jomu, ar kuru, tāpat kā ar kultūru, kas ir nonākusi līdzīgā situācijā, varam pamatoti lepoties.
Kad tiek gūtas uzvaras, sveicēju netrūkst. Taču līdz uzvarām ir jānokļūst un jāiegulda milzīgs sportistu, treneru un organizatoru darbs un resursi. Tāpēc vajadzētu vairāk domāt par to, kā šos resursus vairot, nevis samazināt.
Tālis
Krējums Saldais
Yes