Ceļojumi / Diena / Ceļojumi / Diena

Vai skaistule pārtapusi briesmonē? © DIENA (22)

Pēdējos gadus, kad no Rietumeiropas regulāri pienāk biedējošas vēstis par teroraktiem, bēgļu krīzi, masveida protestiem, Parīze bijusi viens no šo negatīvo ziņu epicentriem. Vai tiešām aizēnots pat tās sen izkoptais gaismas un mīlestības pilsētas tēls?

Vilka supermēness ziemas takās © DIENA

Kur Latvijā ir Balkanu kalni un pasaulē lielākais vēja zvanu ansamblis? Protams, Latgalē, kur īpaši skaistu dabas taku netrūkst, bet no sniega pieputinātiem ceļiem nav jābaidās, jo ķibeles gadījumā palīdzība nebūs jālūdz divreiz.

Putniem un kapibarām pa pēdām © DIENA

Iberas mitrāji un Misjonesas province, iespējams, nebūs pirmā vieta, kuru apmeklēt Argentīnas ceļojuma laikā, taču šis ir sajūtu reģions – bez burzmas, bez sakariem ar ārpasauli, putnu valstībā, kur zāle un ūdens līdz viduklim. Kur var pabūt ārpus laika, tumšajās naktīs vērojot zvaigznes tālumā.

Galvenais, lai kājām silti! © DIENA (1)

Ko darīt, ja, par spīti globālajai sasilšanai, Latvijas ziemas joprojām vienkārši šķiet par aukstu? Protams, doties uz siltajām zemēm! Un viens no variantiem ir iespēja iepazīties ar tuksnesi Izraēlā jeb doties uz Eilatu. Tiešais lidojums šajā sezonā būs gana lēts, uz humusu pēc tam ilgi negribēsies skatīties, bet saule tik tiešām nepievils – ļaus sasildīties un ilgoties vēsa alus.

Mēneša galamērķis: Ženēva © DIENA (1)

Vai nebūtu skaisti jauno gadu sākt ar svaigiem iespaidiem? Idilliska, gleznaini skaista pilsēta uz kalnu fona un pasaules diplomātijas centrs – tā ir Ženēva.

Vulkānu pasaules superzvaigzne atgriežas © DIENA (3)

Vēl 2018. gada 21. decembrī Anak Krakatau vulkāns Indonēzijā bija solīds, viegli dūmojošs paugurs mazliet vairāk nekā Gaiziņa augstumā zilas jūras vidū. Nieka divas dienas vēlāk no tā bija palikuši pāri vairs labi ja simt metru. Dusošs atombumbas spēks, kas, apciemojot to klātienē, prātā tomēr atstāj domu par dzīvības neticami ātro atgriešanos

Briežu zemes vilinājums © DIENA (1)

Latvieši ne tikai savulaik pielika roku, lai Krievijas Tālajos Ziemeļos nostiprinātos padomju vara, bet pēc pusgadsimta bija pirmie, kas tur sāka filmēt profesionālu kino. Tie noteikti ir sniegiem bagātākie un aukstākie ekrāna darbi mūsu kinematogrāfā. Lai arī šīm Rīgas kinostudijas filmām ir spēcīgi sižeti un galvenajās lomās tādas zvaigznes kā Uldis Pūcītis un Pauls Butkēvičs, filmas palikušas plašai publikai nezināmas. Kāpēc?

Vēju un vientuļnieku zeme © DIENA (9)

Skatoties uz milzīgajiem plašumiem zem kājām, šķiet, ka esam nokļuvuši pasaules malā – neredz nekādas cilvēku pēdas. Te nav ne ceļu, ne māju, ne citu būvju. Teiksmainā Patagonija, kas stiepjas no Čīles Biobio un Argentīnas Riokolorado upēm līdz Ugunszemei, ir viens no vismazāk apdzīvotajiem reģioniem pasaulē, kurā uz vienu kvadrātkilometru dzīvo tikai divi cilvēki.

Mūžīgās pilsētas darbdienas © DIENA

Skarbas ainas, tūristu pūļi un uzmācīgi tirgotāji līdzās visskaistākajām atmiņām par īpašiem skatiem, kultūrvēsturiskiem pieminekļiem uz katra soļa un veldzējošiem dzērieniem karstās vasaras naktīs. Mūžīgo pilsētu Romu nevar sajaukt ne ar vienu citu, un uz to gribas doties atkal, pat ja gūtas netīkamas mācības, braucot ar auto.

Izredzēto sala © DIENA (1)

Par Ziemeļu Afonu dēvētā Vālama ir Lādogas ezera lielākā sala – gan ģeogrāfiski, gan tādēļ, ka teju tūkstoš gadu vecā svētvieta miera un apskaidrības vietā sakuļ laicīgas kaislības. Šobrīd padomju laikā piesmietais klosteris ir kļuvis par Krievijas reliģiskā spožuma triecienceltni, bet nokļūšana salā apliecina piederību svētceļnieku elitei vai īpašu Dieva labvēlību.

Doties uz jūru, bet iemīlēties kalnos © DIENA

Sniegoti baltas kalnu virsotnes un melnās jūras siltie viļņi, melanholiskas krievu romances un temperamentīgas kaukāziešu melodijas, tirgošanās kā austrumos, autoceļi kā rietumos un palmu alejas kā dienvidos – tāds ir Soču reģions.

Ar žiguli uz nekurieni © DIENA (2)

Reizēm nav jāceļo ne uz Indiju, ne Antarktīdu – vajag vienkārši iekāpt žigulī un braukt dzimtenei apkārt. Tā var gan nokļūt nekurienē, gan apstāties beidzot pie tās mājas šosejas malā, kurai visi braukuši garām un varbūt visu dzīvi domājuši, kam tā īsti celta. Garantiju, vai tiešām nokļūsiet nolūkotajā galamērķi un pa ceļam nenoplēsīsiet vienīgo sānu spoguli, protams, nav nekādu, taču pilnīgi noteikti ir skaidrs – tas būs priecīgs brauciens. Iespējams, šīs simtgades priecīgākais.

Gar okeānu līdz grāmatām un vīnam © DIENA

Ne tikai skaistākā grāmatnīca pasaulē, bet arī slavenas flīzītes, vīns, zvejnieksievu skumjo ilgu mūzika un bezgala laipni cilvēki atrodami Porto, ko latviski portugāļu valodas izrunas dēļ pareizi būtu saukt par Portu.

Īsto Ameriku meklējot © DIENA (1)

Ceļot pa Teksasas mazzināmāko pusi reti kuram būs pirmā izvēle, dodoties pāri okeānam. Taču tieši tā var gadīties interesantākā ASV daļa – naftas pumpji un platformas, kosmosa izpēte un NASA, vietējo zābaki un īpašais akcents padarīs šeit pavadītās dienas neaizmirstamas.

Šāvienu zalves pat svinību reizē ne brīdi neļauj aizmirst Kalnu Karabahas smago vēsturi un īpašo situāciju. Taču šīs zemes tradīcijas un cilvēki, kuri, it kā vēlēdamies paši sev un citiem kompensēt drūmo fonu, uzņem ciemiņus ar sirsnīgu viesmīlību, ļauj sajust un ieraudzīt to bērnības stāstu zemi, kāda tā vienmēr dzīvos aizbraukušo atmiņās

Dažreiz dzīvē jāļaujas pārsteigumiem, un šoreiz tāds sanāca arī man, kad kādā darbdienas vakarā attapos Rīgas lidostā, lai ar draudzenēm dotos neplānotā braucienā uz Maltu. Parasti pirms ceļojumiem esmu izlasījusi visus ceļvežus un katrai apskates vietai ieplānojusi laiku, taču šoreiz, iekāpjot lidmašīnā, par Maltu zināju vien to, ka ir tāds maltiešu krusts un Maltā nez kāpēc tiek rīkotas bērnu angļu valodas nometnes. Laikam tāpēc ceļojums izvērsās absolūti spontāns, bet nebūt ne sliktāks! Secinājums viens – uz Maltu pilnīgi noteikti var doties bez iepriekšēja plāna, tur nepazudīs.

Divas pasaules, viena pilsēta – tā īsos vārdos varētu raksturot Stambulu. Taču brauciens uz to nozīmē ne tikai iespēju izjust gan Eiropas, gan Āzijas garu vienuviet, novērtēt vēsturisko pieminekļu bagātību un izbaudīt patiešām garšīgu virtuvi, bet arī – atgriešanos bērnībā.

Spilgtākos šīs vasaras iespaidus esmu guvusi īsos izbraucienos, ceļojumu aizmetņos, kas nerimtīgi apliecina vienu un to pašu – neskrien, bet ieskaties. Tad nevajadzēs plānot uz priekšu, bet ar prieku un pateicību pieņemsi to, ko dzīve dod tieši šeit un tagad, – dubultu varavīksni pēc lietus, pilnmēness naktis un piecus hektārus Visuma, kas katram no mums pienākas, – nekurienes vidū un vienkārši tāpat.

Šķita, ka Latvijā konservēšana ir lielā cieņā. Ar ko salīdzina. Ne tikai 150 dažādu gurķu marinēšanas recepšu, bet pat atsevišķa šmorgurķu šķirne, īpaša Gurķu diena un karaļpāris – Šprēvaldē gurķus un to konservēšanu patiešām uztver nopietni.

Astoņi miljoni iedzīvotāju? Lūdzu, nē, man tas ir pārāk daudz vienā pilsētā, spontāni pretojos iespējai Kolumbijas galvaspilsētā palikt ilgāk par pirmo ceļojuma dienu. Arī tās nosaukums neizsaka neko, vien punktiņš kartē bez satura, vārti uz īsto zemi – pie indiāņiem… Tas ir ārpusnieka snobisms, kas vēlāk sabirst putekļos. Tieši te, starp cilvēku simtiem un tūkstošiem, uzšķiļas reālās dzīves dzirksteles, kas nav sapakotas tūristiem, bet pulsē pa īstam un pamazām iededz visa pieņemšanas liesmu. Nav ne labā, ne sliktā, viss blakus un viens otrā, gluži kā Svētā Dominika pēdas uz eiropiešu iekarotās Jaunās pasaules atveida kādā senā baznīcā vēl no tiem laikiem, kad indiāņi šausmās bēga, pirmo reizi redzot zirgu. Bēga, cīnījās, līdz padevās, un svešie svētie uzvarēja.

Šodien

SESTDIENAS CEĻOJUMI