Galējo Ziemeļu skarbā maģija

Par godu padomju ģeologam Vadimam Bovaņenko nodēvētā Bovaņenkova ir viens no trim Krievijas un pieciem
vislielākajiem gāzes laukiem. Ap tūkstoti kvadrātkilometru lielā platībā 400 km aiz polārā loka, Jamalas pussalā, netālu no Karas jūras, zem mūžīgā sasaluma atrodas 4,9 triljoni kubikmetru gāzes. Bovaņenkova, protams, nav vienīgais gāzes lauks Jamalā – gāzes ieguves torņu simboli ir izkaisīti pa visu pussalas karti, un tikai 170 km tālāk atrodas Sabeta, kas ir Krievijas sašķidrinātās gāzes galvenā ieguves vieta. Tomēr mēs – daži desmiti ārvalstu žurnālistu, enerģētikas kompāniju pārstāvju un enerģētikas nozares ekspertu – braucam (vai, pareizāk, – tiekam vesti) uz Bovaņenkovu, jo tieši no turienes paredzētas gāzes piegādes topošajam gāzes vadam Nord Stream 2 jeb Ziemeļu straume 2. Papildu interesi raisa tas, ka tieši ar Bovaņenkovas gāzes lauka apgūšanu de facto sākās mūsdienu Krievijas (šajā gadījumā Gazprom personā) ekspansija Arktikā, tā ka šī ir arī iespēja klātienē redzēt, kā Krievija iekaro Galējos Ziemeļus.

Kamazi autobusu vietā

No Maskavas līdz Bovaņenkovai taisnā līnijā ir 2200 km, un lidmašīna šo attālumu pārvar trijās stundās. Oficiāli no Krievijas galvaspilsētā esošās Vnukovas lidostas uz Bovaņenkovu ir četri avioreisi mēnesī, kā arī čarterreisi pēc vajadzības, un visus lidojumus veic Gazprom lidsabiedrība Gazpromavia. Lidmašīna arī ir faktiski vienīgais veids, kā nokļūt no Lielās Zemes līdz Bovaņenkovai. Parasti šajā maršrutā lido Krievijā ražotie Sukhoi SuperJet 100, taču šoreiz tiek padots Boeing 737. Tā arī neizdodas saprast, vai tam ir kāda saistība ar nesen Maskavas Šeremetjevas lidostā notikušo SuperJet 100 katastrofu, vai arī pasažieru skaits ir pārāk liels SuperJet. Drīzāk otrais variants.

Pa ceļam baro kā pa kāzām, taču vienlaikus stjuartes laipni atvaira atsevišķu entuziastu centienus iegūt savā īpašumā  alu vai vīnu. Sortimentā tāda neesot. Izrādās, tas tāpēc, ka Bovaņenkovā valda sausais likums, kas sāk darboties jau lidmašīnā. Bovaņenkovas lidosta tikmēr ne gluži izskatās vai, ja izsakās precīzāk, pavisam noteikti neizskatās pēc iepriekš redzētajām Krievijas mazajām lidostām. Ja apkārt nebūtu vienmuļa sniega līdz horizontam un vēl citas ziemeļu specifikas, tā komforta ziņā neatšķirtos no jebkuras nelielas lidostas kaut kur Eiropas vidienē. Nu, ja neskaita to, ka ir uzbūvēta uz īpaši konstruēta uzbēruma purvā virs mūžīgā sasaluma. Arī laikapstākļi gluži pieņemami: mīnus 4 ºC un saulains. Jamalā ir pienācis agrs pavasaris.

Turpat lidostā mūs operatīvi sadala pa grupām ap desmit cilvēkiem katrā un piekomandē pavadoņus. Uzreiz četrus: Gazprom Dobicha Nadym (tā sauc Gazprom meitasuzņēmumu, kurš pārvalda Bovaņenkovu) vadības pārstāvi, vārdā Sergejs, kurš būs mūsu gids, pa preses dienesta cilvēkam no Gazprom un Nord Stream 2, kā arī tulci. Uz gāzinieku ciematu, kas oficiāli tiek saukts par rūpala bāzi (tāds, šķiet, ir visprecīzākais tulkojums no промысловая база) braucam ar īpaši cilvēku pārvadāšanai Tālajos Ziemeļos paredzētām Kamaz automašīnām. Pasažieru nodalījums atrodas kravas kastes vietā, un ar vadītāju iespējams sazināties, izmantojot rāciju.

Cits transports šeit nav cieņā, it īpaši, ja paredzēts braukt ne tikai pa galvenajiem ceļiem. Jau pats jēdziens "ceļi" gan te ir visai nosacīts – patiesībā tie ir uzbērumi, jo uzbūvēt asfaltētus ceļus esot ārkārtīgi problemātiski. Pavasaros zemes virskārta atkūst, reljefs sāk mainīties un jebkurš asfalts ir norakstāms zaudējumos. Tādēļ iztiek ar uzbērumiem, kurus regulāri pielabo, un kamaziem, kaut tālāk var redzēt lēnām kustamies arī divus autobusus. Būvniecības ziņā izņēmumi ir tikai fundamentālas celtnes, protams, lidosta un dzelzceļš Obska–Bovaņenkova–Karska. Dzelzceļa garums pārsniedz 570 km, tostarp ietver arī pasaulē visgarāko aiz polārā loka uzbūvēto tiltu pār Juribejas upi – 3,9 km –, un līnija ne bez iemesla tiek uzskatīta par iespaidīgu inženiertehniskās domas sasniegumu. Tilta balsti, izmantojot īpašus materiālus, ir vārda tiešā nozīmē iesaldēti mūžīgajā sasalumā, un, kamēr pastāvēs tas, pastāvēs arī tilts.
 

Vienīgā lāpa Jamalā

Gāze Jamalas pussalā tiek iegūta jau kopš 1972. gada, bet Bovaņenkovas lauka izstrāde sākta 2008. gadā. Sākotnēji viss nepieciešamais piegādāts pa upi, kura kuģojama gan ir tikai divus mēnešus gadā, – tās krastā vēl redzama piestātne. Pēc tam jau pievilkts dzelzceļš, uzbūvēta lidosta. Bez dzelzceļa nebūtu iespējama gāzes ieguvei nepieciešamo iekārtu un tehnikas piegāde, tamdēļ tas ir kā sava veida dzīvības artērija. Dzelzceļu būvējis pats Gazprom, jo valsts dzelzceļu kompānija atteikusies to darīt, uzskatot līniju par nerentablu. 

Tagad šeit ir trīs gāzes rūpali, kuros ieguve pērn sasniegusi 115 miljardu kubikmetru gadā. Tas ir vairāk, nekā patērē, piemēram, Vācija un Polija vai Francija un Itālija, kopā ņemtas. Ar Uhtu Bovaņenkovu savieno divi 1220 km gari gāzes vadi, kuru būvniecībai tāpat izmantoti unikāli inženiertehniskie risinājumi.

Pirms mums šādos apstākļos gāzi vēl neviens nebija ieguvis, tādēļ nācās padomāt, pieticīgi skaidro Sergejs. Viņš, izrādās, ir "ziemeļnieks" jau trešajā paaudzē, dzīvo "tepat netālu" – 800 km attālajā Nadimā, kurā atrodas Gazprom meitasuzņēmuma centrālā mītne, – un neslēpj, ka tieši ziemeļos jūtas vislabāk. "Es te esmu piedzimis," viņš vienkārši saka un piebilst, ka ziemeļiem piemīt savdabīgs skaistums. Gazprom Dobicha Nadym vadībā daudzi ir ziemeļnieki – viņi vislabāk pārzina vietējo specifiku un neraujas uz Lielo Zemi, kā šeit dēvē pārējo Krieviju.

Tālāk seko ekskursiju daļa: pārstrādes rūpnīcas, urbumi, vadības centrs, gāzes "krūmi", kā tiek dēvētas ieguves vietas. Visas tehnoloģijas paredz maksimālu gāzes izmantošanu, un rūpalā var redzēt tikai vienu gāzes lāpu. Sergejs skaidro, ka tā esot "vienīgā lāpa Jamalā", kurā tiekot sadedzinātas pavisam smagās frakcijas, kam atrast vēl kādu izmantojumu vienkārši neesot iespējams. Ar Jamalu viņš acīmredzami domā Bovaņenkovu, jo kaut kur jau šīs frakcijas ir jāliek arī citās pussalas atradnēs.

Ekskursijās var paklausīties, kā skan gāze, kura pēc trim līdz četrām dienām nonāks Vācijā, pavērot, kā darbojas piektās paaudzes urbšanas iekārta Katrīna jeb Jekaterina, radīta īpaši Arktikai, paskatīties uz komandcentra pultīm un datoriem un pie viena uzdot savus jautājumus. Kāds painteresējas, cik liela daļa no tehnikas un iekārtām ir ražota pašā Krievijā. Izrādās – visa. Sergejs sauc pilsētas un rūpnīcas: Sanktpēterburga, Ufa, Kazaņa, Čeļabinska un tā tālāk. 

Pašos pirmsākumos vēl bijis šis un tas no importa, bet tagad viss tiek izgatavots tikai Krievijā. Pat komandcentra datori un serveri, kā arī viss programmnodrošinājums. Bovaņenkovā arī viss ir savs un pilnībā autonoms: savas elektrostacijas, kuras, protams, darbina gāze, savas ūdensapgādes, attīrīšanas un vēl citas sistēmas.