Labdien, Svētais Nikolaj! Mani sauc Saša, es mācos Horobiču liceja astotajā klasē, un dāvanā es gribētu portatīvo datoru mācībām. Manai māsai tāds ir, bet viņa mācās citā pilsētā, tāpēc es nevaru to izmantot, kaut arī domāju stāties koledžā pēc devītās klases, lai kļūtu par automehāniķi. Godīgi sakot, ilgi domāju, par ko no materiālajām vērtībām rakstīt šajā situācijā, kas ir mūsu valstī un kas mums tik ātri lika pieaugt. Pirmajā vietā ir tikai viena vēlēšanās: lai visi mūsu sargi un sardzes atgrieztos dzīvi, lai neviena māte un neviens bērns neraudātu par savu dēlu vai tēvu, lai mēs nekad vairs nedzirdētu trauksmes sirēnu skaņu un neskrietu uz pagrabu. Sapņoju par kara beigām un mūsu Ukrainas uzvaru.
Svētais Nikolaj, sargā, lūdzu, mūsu eņģeļus sargus un visu Ukrainu no agresorvalsts, kas ir nodarījusi tik daudz sāpju mūsu tautai. Paldies!!!
Tā ir viena no vairāk nekā četriem simtiem vēstuļu, kuras dažāda vecuma bērni no mazajiem Ukrainas pierobežas ciemiem un pilsētām pērnā gada rudenī uzrakstīja Svētajam Nikolajam, cerot un sapņojot par svētkiem kopā ar savu ģimeni un vecākiem. Viņi vēstulēs raksta par cerību uz mieru, par to, ka svētkos visvairāk vēlētos, lai tētis būtu mājās un visa ģimene kopā. Bet dāvanu vēlmēs līdzās sapņiem par plīša lāčiem un lellēm ir arī ļoti praktiskas lietas – viņi gribētu saņemt kabatas lukturīšus, lādētājakumulatorus telefonu uzlādei, planšetes un datorus attālinātajām mācībām, bez kurām diemžēl viņu ikdiena vairs nav iedomājama.
Skolās, kas atrodas 15 kilometru rādiusā no
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 19.-25. janvāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!