Viss sākās ar to, ka uzzināju par Workaway. Tā ir interneta platforma un kopiena, kur, izveidojot profilu, kā arī samaksājot biedra naudu, kas šobrīd ir 49 eiro gadā, iespējams piekļūt datubāzei, kurā reģistrējušies dažādi cilvēki, kas savās mājās meklē palīdzīgas rokas. Tie ir gan lauksaimnieki un viesu māju īpašnieki, gan ģimenes, kas meklē bērnu auklītes, utt. Detaļas, kā viss notiks, saimnieks un ceļotājs izrunā privāti, bet ierasta prakse ir, ka ceļotājs saimniecībā palīdz aptuveni piecas stundas dienā apmaiņā pret izmitināšanu un maltītēm. Pārējo laiku var darīt, ko sirds vēlas: piemēram, apskatīt apkārtni, iepazīt vietējo kultūru un valodu, attālināti studēt vai strādāt. Ja kāds saimnieks meklē pilna laika palīgu, tad par darbu arī maksā un šai samaksai jābūt vismaz valsts minimālās algas apmērā.
Es par šo platformu uzzināju, kad Tallinas Universitātē studēju antropoloģiju. Tobrīd mani ienākumi bija nelieli, jo savu enerģiju un laiku pamatā veltīju studijām, bet, lai piepelnītos, attālināti un uz nepilnu slodzi tulkoju subtitrus no angļu uz latviešu valodu dažādiem televīzijas raidījumiem un filmām. Lai gan mans bankas konts rādīja, ka nākamajam ceļojumam būtu jābūt uz tuvējo parku ar līdzpaņemtu kafiju termosā, es zināju, ka universitātes rudens pārtraukumā vēlos doties kaut kur, kur iepriekš neesmu bijusi, tāpēc sāku pētīt Workaway iespējas. Tā kā tobrīd vēl platformas izmantošana bija bezmaksas, uzreiz piereģistrējos un tajā pašā dienā oktobra vidum sarunāju palikšanas vietu kādā piena lopkopības fermā Sāremā salā, turpat Igaunijā, apmēram četru stundu braucienā ar autobusu no Tallinas.
IGAUNIJAS MĀCĪBAS
Autobuss man izmaksāja zem 10 eiro, turklāt pa ceļam uz Kuresāri, Sāremā apriņķa lielāko pilsētu, iztulkoju vienu televīzijas raidījumu, tādā veidā ceļa izmaksas jau atpelnot. Kuresārē mani sagaida fermas īpašniece Anne. Viņa ne angliski, ne krieviski nerunā īpaši labi, bet mēs saprotamies, un pēc pusstundas jau kopā ar viņas meitu Mari un mazmeitiņu fermā ēdam siltu zupu. Pēc vakariņām Anne man ierāda palikšanas vietu: atsevišķu istabu dzīvoklī, kas ierīkots virs fermas un jādala ar vienu no fermas pilna laika strādniekiem, kā arī divām citām brīvprātīgajām – ceļotājām no Singapūras, kas pašlaik devušās brīvdienās uz Tallinu. Lai gan ārā ir tikpat tumšs un auksts kā Tallinā, jūtos priecīga – es atrodos uz salas, kur iepriekš neesmu bijusi. Un pirmo mācību jau esmu ieguvusi: tev vienmēr ir iespējas – pat tad, ja šķiet, ka tādu nav.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 12.-18. janvāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!