Savulaik Rīgas ielās Kasparu Bindemani bija grūti nepamanīt – stalts un lepni paceltu galvu, vienmēr eleganti ģērbies un visus vēro no augšas kaut vai sava divmetrīgā auguma dēļ. Būdams pēc dabas trausla mākslinieka dvēsele, sapņotājs un romantiķis, bet pēc ārienes – kolorīts un spilgts tēls, viņš arī filmējies un spēlējis teātra izrādēs, pats veidojis videoklipus kā režisors. Stilus mainījis gan vizuāli, gan muzikāli no Džimija Hendriksa cienīgi virtuozas ģitārspēles līdz elektroniskajai mūzikai, ko spēlēja arī kā dīdžejs klubos un krogos. Retās koncertuzstāšanās vienmēr bijušas rūpīgi plānotas kā vērienīgi šovi.
Pēdējās desmitgadēs viņš dzīvo Spānijā, bet 15. martā atgriezīsies uz skatuves Rīgā – kā parasti ar veselu pulku savu muzikālo draugu.
Lai parunātos par to, kā Bindemanim pa šiem prombūtnes gadiem klājies, tiekamies vietā, kur viņš apmeties, – topošā mākslas galerijā pagrabstāvā Marijas ielā, kas pilna ar ekstravagantiem dizaina objektiem. Te viņš ļoti iederas, karinot savas ģitāras pie griestiem virs gultas – tas gan neesot nekāds maģiskais rituāls, bet tīri praktiski, jo tur netiek klāt putekļi.
Tu esi te atbraucis tieši uz šo notikumu? Savu koncertu?
Un albuma latviešu valodas versijas izdošanu.
Kā noprotu, vismaz daļa dziesmu būs tās pašas, kas tev jau gadiem ir, bet laiku pa laikam tu tās pārstrādā, kā tev liktos pareizi skanošas pēc tā brīža sajūtām?
Nē, es baigi nepārstrādāju, drīzāk – pieslīpēju.
Tai dziesmā, ko publicēji pērn, vēl dzirdams Skrips (basģitārists Ivo Stankevičs), kura vairākus gadus jau vairs nav starp mums.
Skrips man visa albuma ierakstā spēlē basu, izņemot divas ar pusi dziesmas, kurās es to pats esmu iespēlējis. Es praktiski neko nepārrakstu, bet pa bišķim lieku klāt. Galvenajos vilcienos aranžējumi dziesmām man bija vairāk vai mazāk skaidri jau ieraksta sākumā. Patiesībā vislielākais darbs ir atrast pareizo balansu miksā, jo tur ir šausmīgi daudz instrumentu – ir dziesmas, kur ir līdz pat divsimt trekiem, un, lai ar tādu milzīgu instrumentu apjomu radītu tik dzidru skaņu, lai tu vari dzirdēt katru niansi, nevis tikai skaņas blāķi, tad pie miksa ir pamatīgi jāpiestrādā. Ilgais laiks galvenokārt ir pavadīts perfektas skaņas meklējumos un daļēji arī – cīnoties ar loģistikas jautājumiem.
To, ko no manis trīsdesmit gadu un joprojām saglabātās lentēs nesen digitalizēju pie Ingus Baušķenieka un tev aizsūtīju, ceru, vismaz noglabāji savos arhīvos?
Skrips man visa albuma ierakstā spēlē basu, izņemot divas ar pusi dziesmas, kurās es to pats esmu iespēlējis. Es praktiski neko nepārrakstu, bet pa bišķim lieku klāt. Galvenajos vilcienos aranžējumi dziesmām man bija vairāk vai mazāk skaidri jau ieraksta sākumā.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 14. - 20. marta numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!