Garu 2021.!
Jauns gads jau atnācis, bet viss pa vecam… Vai tiešām neviens pie Ziemassvētku eglītes neprasīja vecītim dāvanā nevis lietas, ko kodes un rūsa maitā, bet ticību rītdienai, proti, vakcīnu, kas, pirmkārt, būtu droša un, otrkārt, pieejama ne tikai izredzētajiem (skaidrs, ka drošākās izpirks izredzētie)?
Kur tik šogad neaizbraucām! © DIENA
Ja 2020. gads būtu filma, neieteiktu jums to skatīties. Viena zvaigznīte – tīri par negaidītajiem sižeta pavērsieniem. Šis un vēl daudzi līdzīgi joki, kas kopš pandēmijas sākuma griežas uz riņķi ne tikai soctīklos un draugu sarunās, bet pat tiek drukāti uz džemperiem, krekliem un krūzēm, šķiet, šoreiz visai precīzi pauž lielākās daļas cilvēku noskaņojumu. Turklāt – ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē.
Svētku burbulī © DIENA
Valkāt masku, mazgāt rokas, ievērot distanci, dzīvot visu laiku vienā ''burbulī''. Šis pantiņš, ar kuru amatpersonas noslēdz teju katru uzstāšanos, drīz galvā būs iesēdies pat vairāk nekā no skolas laika līdzi ceļojošais dzejolis Rūķīši un Mežavecis. (Nez kā Plūdoņa tēlaino ainavu būtu ietekmējusi nepieciešamība ''olekt garos vīriņus'' izvietot divu metru attālumā citu no cita?)
Šahs. Jācer, ka ne mats © DIENA
Ja pašreizējo situāciju Latvijā salīdzinātu ar šaha spēli, tad būtu jāatzīst: esam iedzīti stūrī, un patlaban vairs nekādas īpašās stratēģijas nevar izvēlēties – vienkārši jācenšas nezaudēt. Kā vērtēt gājienus, kas līdz tam ir noveduši? Un vai galvenajām figūrām izdosies atspēlēties un atgūt ne tikai kontroli pār spēles laukumu, bet arī cieņu savās un citu acīs?
Daudzu centru priekšrocības © DIENA
Pamatā bija vēlēšanās saglabāt un vienot, viss pārējais sadīga, auga un sazaļoja pakāpeniski, atceroties nu jau visiem labi pazīstamā Kalnciema kvartāla veidošanās sākumu, SestDienai saka Kārlis Dambergs – viens no šī kvartāla lolotājiem. Vai var teikt, ka tieši radošie kvartāli, kas pēc pirmajiem celmlaužiem nu jau attīstījušies un veiksmīgi ''sazaļojuši'' visdažādākajās Rīgas vietās, ir galvaspilsētas vizītkarte?
Tieši tā, kā iedomājos © DIENA
Viens lēciens. Lēciens, kas kļuva leģendārs un burtiski satricināja ne tikai paša lēcēja likteni, bet vēl daudzu citu cilvēku, kas bija viņam apkārt un blakus. Tas bija laiks, kad viens mirklis, izrādās, varēja mainīt ja ne gluži pasaules griešanās trajektoriju, tad vismaz dažas dzīves gan… Par to šonedēļ SestDienā.
Par valsti un pelēko © DIENA
Valsts svētku mēnesis šogad pienācis ar pretrunīgām domām un emocijām. No vienas puses – novembra tik ierasti pelēkajās dienās ik pa laikam starp mākoņiem tomēr uzspīd saule, padarot visu kaut kā drusku gaišāku un cerīgāku. Pie garāmgājēju mēteļiem piespraustās karoga krāsas patīkami ņirb gar acīm, un Tā Lielo Svētku svinīguma sajūta nekur nav pazudusi.
Cīņas lielas un mazas © DIENA
Sāncensība par politisko varu vienā okeāna pusē. Teroristu uzbrukumi tepat, pavisam netālu, liekot ne tikai satraukties un baidīties par personīgi tuvu cilvēku drošību, bet arī… skumt. Par to, ka laikam jau "miers pasaulē" bijusi un būs tikai frāze, ko piesaukt un daudzināt, bet nekad īsti nepiedzīvot. Jo acīmredzot vienmēr – un nav pat svarīgi, kādu iemeslu dēļ, – atradīsies kāds, kuram šķitīs, ka viņa patiesība ir svarīgāka par visu un cilvēka dzīvības atņemšana – tikai veids, kā to demonstrēt un pierādīt.
Īsais prieks par garo nakti © DIENA
Tomēr labāk, ja dienā ir 25 stundas, nevis divdesmit četras vai divdesmit trīs. Žēl, ka tāda diena ir tikai viena visā gadā un tā pati jau pagājusi. Īstais komunisms droši vien iestāsies nevis tad, kad tiks realizēts princips ''no katra pēc viņa spējām, katram pēc vajadzībām'', bet tikai tad, kad mēs spēsim regulēt laiku.
Arī par maskām © DIENA
Nogurums. Bezgalīgs nogurums. Lai cik tas kādam nešķistu nepieklājīgi un lai cik pašai neliktos dīvaini, šķiet, tieši šie vārdi vislabāk pēdējās nedēļās raksturo sajūtu, kas pārņem, atkal un atkal lasot arvien jaunas ziņas par slavenā koronavīrusa upuru statistiku, klausoties nebeidzamos strīdos par ierobežojumu nepieciešamību un laipojot tam visam cauri, lai pamanītu vēl arī ko citu, kas apkārt notiek, ir svarīgs un varbūt pat skaists.
Nu gan rudens © DIENA
Ja jūs man jautātu, vai es pēdējā laikā diennakts tumšajās stundās neesmu ielās uz braucamās daļas redzējis velosipēdus bez jebkādiem atstarotājiem, tad man būtu jāatzīstas, ka Pārdaugavā, Mārupes galā, tādus redzu ik pārdienas. Varbūt viņiem skolā nav mācīts, ka rudenī dienas kļūst īsākas un, ja to neņem vērā, arī mūžs var kļūt īsāks
Labrīt! © DIENA
Laikmetā, kad visu iespējams uzzināt uzreiz, atmiņas nepilnības atklājas ātri. Tagad, piemēram, šķiet, ka nekad agrāk nav bijis tik silta oktobra sākuma. Taču paskaties datos, un, re, ir gan bijusi silta oktobra pirmā dekāde arī citus gadus. Tāpēc, ja vien šis nav pirmais rudens, kuru tu apzinies, atkrīt lielā jūsma par nepieredzēti foršo laiku lapkritī. Labāk noskaņo sevi jau laikus, lai neburkšķētu, cik briesmīgos klimatiskos apstākļos dzīvojam, kad paliks aukstāks un lietaināks.
Vai vispār ir kāda patiesība © DIENA
Nesen visaptveroši virtuālā tīmekļa dzīlēs lasīju, ka kādā zoodārzā Anglijā vairāki papagaiļi slēpti apmeklētāju acīm (un ausīm), jo viņiem paticis atkārtot necenzētus vārdus. No sirds ceru, ka šis notikums kādreiz izrādīsies gana iedvesmojošs, lai būtu par pamatu kādam iestudējumam teātrī vai citam mākslas darbam.
Trausla bilde © DIENA
Kas ir bīstamāks – varas uzurpators, kas izmanto visus līdzekļus, lai apspiestu un neļautu attīstīties demokrātijas principiem sabiedrībā, vai acij nemanāms vīruss, kas klusi piezogas un pēkšņi apgriež visu kājām gaisā?
Ideālas pareizības nav © DIENA
Jums kādreiz ir gadījies, ka, ieejot vai tikai ieraugot kādu celtni, pārņem reizē varenības, niecības, prieka un melanholijas sajūta? Vai arī ka gadiem ejat garām kādai ēkai, taču ikreiz uz to paskatāties, kaut vai uzmetat aci, it kā no jauna piefiksējot un noglabājot savā apziņā, lai nepazūd. Jo vienkārši skaista. Iederīga. Par kaut ko liek atcerēties.
Piezvanīt F1 © DIENA
– Ko nozīmē – sākt no pašas apakšas?
– Būs jāiet mežā un jāzāģē koki.
Tik vienkārši, atbildot uz SestDienas jautājumu par nākotnes plāniem pēc sezonas beigām, atbild viens no šobrīd pazīstamākajiem Latvijas autosportistiem Reinis Nitišs. Negaidījāt tādu piezemētību? Šķiet, ja liela daļa ikdienas paiet, ne vien slīpējot savas profesionālās spējas un pierādot sevi konkrētajā disciplīnā, bet arī piedaloties sponsoru meklēšanā un uztraucoties par finansējumu nākamajam posmam, citāda atbilde nemaz nav iespējama.
– Būs jāiet mežā un jāzāģē koki.
Tik vienkārši, atbildot uz SestDienas jautājumu par nākotnes plāniem pēc sezonas beigām, atbild viens no šobrīd pazīstamākajiem Latvijas autosportistiem Reinis Nitišs. Negaidījāt tādu piezemētību? Šķiet, ja liela daļa ikdienas paiet, ne vien slīpējot savas profesionālās spējas un pierādot sevi konkrētajā disciplīnā, bet arī piedaloties sponsoru meklēšanā un uztraucoties par finansējumu nākamajam posmam, citāda atbilde nemaz nav iespējama.
Sarunāties © DIENA
Pēcvēlēšanu nedēļa galvaspilsētā sākās ar zāģu rūkoņu. Ciniski, sāpīgi, nepiedodami – tie bija tikai daži un tie īsākie no komentāriem, ko varēja lasīt aktīvistu ierakstos sociālajos tīklos par kādreizējā Marsa parka koku krišanu cīņā ar valsts amatpersonu plāniem.
Katrs atsevišķi, visi kopā © DIENA
Jūtat, kā virmo gaiss? Šķiet, šajā vasaras beigu daļā viss ilgi krātais un karstumā lieki nekustinātais spriegums izlādējas, uz āru iznesot gan vajadzīgas un cēlas, gan visai piezemētas un, iespējams, ne tās skaistākās emocijas. Un te es nerunāju tikai par Baltkrieviju, kur protesti nerimst un, pat tikai televizora ekrānā skatoties, trīsas iet pār kauliem no ''tās lielās'' sajūtas par pārmaiņām, kuras neviens no malas nevar ne uzspiest, ne apturēt. Sajūtas, ko nevar notēlot un arī atkārtot pēc tam vairs ne.
Dziedāt nevarēs © DIENA
Kamēr tepat kaimiņos baltkrievu protestētāji un arī pa nejaušam Lukašenko OMON sagrābtam garāmgājējam mirka savās asiņu peļķēs un izkārnījumos, mēs gulējām smiltiņās, mirkām siltajā jūrā, izdevām iekļaujošu grāmatu par izcilām Latvijas sievietēm, kurā atradās vieta arī Ždanokai, kuras darbība kopš interfrontes laikiem ir bijusi veltīta tam, lai Latvijā būtu vēl sliktāk un krieviskāk nekā Baltkrievijā, un visādi citādi izbaudījām šo brīnišķīgo augustu.
Par ko balsot? © DIENA
Vēlētāju un viņu ievēlamo attiecībās ir viena neatrisināma pretruna, un varbūt tieši tās dēļ priekšvēlēšanu laikā partiju reklāmās nākas dzirdēt visādus brīnumus, bet nekad ne skaidru atzīšanos, kāpēc politiķim vara vajadzīga.